Treniņš ir divvirzienu ceļš...tu saņem atpakaļ tieši tik cik tu ieguldi!

otrais trenniņš ''zālītē'' ir noslēdzies. Jā, pievērsusies fitnesam un veselīgam dzīvesveidam esmu. 

Tā ir fantastiska sajūta, ja godīgi, vienkārši darīt to, kas patīk un pat nepatīk, bet darīt to tāpēc, ka gribās. 

Ahh, perfektos.

Noklausāmies: '' remember the name'' 

Tā sajūta, ka nezini, ko lai iesāk ar savu dzīvi.

Aprīļa sākums, varbūt pat jau gandrīz puse. Atliek tikai nopūsties par visu, jo ārā laiks nelutina, nepavisam. Darbu vairāk kā saprašanas un dažkārt spēka. Bet, tomēr,es kaut kādā mērā esmu ar to visu apradusi un apmierināta.
Vakari netiek pavadīti bezjēgā, bet gan strādājot, izklaidējoties vai vienkārši darīts kas interesants. Mani tas pilnībā apmierina.
Atkal tiek saprasts kuri ir īsti draugi, kuri tikai kretīni. Iepazīti jauni cilvēki un nedaudz mainīts personības kults. Kaut kāda sava veida pavasara burvība.

Visparastākā pirmdiena. Vakariņas virtuvē. Anete un Nauris. Tev kaut kas bija jāpasaka. Šķiet, ka tas tēmēts manā virzienā. Taisnība jau arī bija. Anete saka, ka viņai zvanīja Viņš. Es nodomāju, lai jau. Izrādās nezināja, kam tas numurs. Viņa, protams, tik vienaldzīga. Es arī. Tomēr Viņš lika, lai nodod man sveicienus. Es jau gan domāju, ka esmu sen aizmirsta. Un tomēr, tā būtu pat labāk.

Zināt to sajūtu, ka pēkšņi satiec cilvēku, kas ir tāds kā es, tikai pretējais dzimums? Es zinu..

Neķer vairs, jau aizgājušu vilcienu

No tā jēga maza, bet kņada nav tā vērta

Tavs vilciens vēl nāks

Bet par to

Par to aizgājušo, aizmirsti, to vairs nenoķert

Un nestāvi perona malā pētot sarakstus

Tie vilcieni vēl nāks un ies

Tev laika vēl daudz, nesteidzies, mēs esam jauni

Un mums vēl visa būs gana

Vēl sētnieks perona malā mūs iztrenkās

Lai nesēžam te, dīkdieņi tādi

Vēl daudzus vilcienus palaist garām vai nokavēt

Bezpajumtnieks vēl pienāks kādu cigareti palūgt

Un par mūsu dāsnumu, mums laimi un veselību novēlēs

Bet mēs

Mēs te sēdēsim un pļāpāsim

Un kas to zin cik ilgi, jo kompānija taču feina

Tā mēs runāsim par visu un neko        

Līdz kādam no mums pienāks vilciens

Un mēs iekāpsim tajā

Kas zin , varbūt vienā vilcienā, vagonā, kupejā

Varbūt katrs savā

Bet lai nu kā

Mēs zināsim, ka tas ir tas īstais vilciens

Un leksim bez biļetēm iekšā

Kad  nāks konduktors

Mēs dumji smaidīsim un teiksim, ka mājās aizmirsām

Nu lai jau met mūs no tā braucošā vagona ārā

Būs nākamā stacija, nākamie cilvēki

Un varbūt, ka atkal tur sastapšu tevi

Kas zin varbūt mums lemts kopā

Pa stacijām dzīvi nodzīvot

[Kārlis Šīrons]

Un pagaidām visa mana mīlestība satilpināma kafijas krūzē. No rītiem tā modina, un ar savu karsto sirdi apdedzina mēli, lai vieglāk pamosties. Pusdienās tā nomāc nepatīkamo sušī garšu. Tomēr tā nu ir savādāka- daudz maigāka, ar karameļu sīrupu sirdī. Pēcpusdienā atkal tā mani lutina no visas sirds. Nu jau putukrējuma cepure uz sirds un šokolāde.. tā es kūstu viņas dēļ. Bet vakarā? Vakarā tā man vienkārši liek gremdēties atmiņās par vecām lietām un sajūtām, un uz nakti kafijputas noskūpsta mani.
Tāda nu viņa ir- mana kafijas krūzes mīlestība.!

Redziet, citiem tā ir īsta mīlestība pret kādu cilvēku. Bet man tā ir kafija. Gandrīz tik pat laba kā cilvēks. Pamodina, kaut ko nomāc, viņas rokās izkust, un uz  nakti noskūpsta. Jā, tā ir kafija.