Kaut kas dīvains. Tā nekad nenotiek. Es- saldumu mīlošais cilvēks vairs nespēju. Skatos uz viņiem, un, kamēr citreiz tie iekāroja manu sirdi un siekalas saskrēja mutē, tagad tik vienaldzība uz viņiem. Nu negribās man tos saldumus. Bet tagad kārojās kāds sāļums. Ehh, vai vispār ir tāds vārds- ne saldumi, bet sāļumi?!

Vakarvakarā sēdējām, nē gulējām. Mana galva uz viņa vēdera un runājām. Par visparastākajām lietām un sakritībām. Stāstīju, cik ļoti man nesimpatizē uz ielas bieži redzētās meitenes- nevīžīgiem matiem, pārgrimmēto sejas daļu, kreklos ar neizprotamiem uzrakstiem, vai kreklos, kas jaunkundzēm ir 3 izmērus par mazu, un krūtis krīt ārā, bet ik pa laikam, viņas ''sarausta'' šo t-kreklu/maiku, bet nekas jau nemainās, krūtis ir savā vaļā. Noskranduši džinsi, un tirgus kedas, ar krāsu krāsainām šņorēm. Ehh, mani kaut kādā ziņā biedē šis apzināti veidotais stils. Es tiešām nevēlējos nevienu apvainot., bet manām acīm tas šķiet dīvaini. Pie rokas šīm meitenēm ir puisis, arī līdzīga izskata, bet pēc 2 nedēļām šī puiša vietā ir cits, un tā joprojām..
      Nonācu pie secinājuma, ka māte mani mācījusi valkāt svārkus un kleitas. (Laikam tādēļ manā garderobē ir tikai 1 bikses, un tās tā pat gadījumam, ja ārā ir vēss) Kurpes uz papēža, vai laiviņas. Nike kedas atstātas tikai maratonam vai lauku skriešanai. Blūzes, vienkārši krekli, viss glīti saskaņots, viss tā- pareizi. Un to trakulību atstāt ballītēm, jābūt taču ir glīti.
     Tas par vakardienu- bet tas bija ievads manai galvenajai domai. Redzi, to es stāstīju vakar, bet kā tad ir tagad? - sēžu istabā, vecās biksēs ar pazemināto stakli, puišu kreklā, kas pāris izmērus par lielu, pilnīgi bez grimma. Dzeru kafiju, kura pat nav tā īsti pareiza, nevis ar pienu, bet saldo krējumu.
Šķiet, ka es pateicu kaut ko nepareizu, bet varbūt pareizu. Nesaprotu, kurai dienai es piederu, šodienai vai vakardienai, dienai vai naktij. Kailums.

Un tu jau droši vien zini kā man patīk mūzika, lai gan ar to man ir ļoti tāls sakars. Bet katrai dienai ir sava dziesma. Šodien man būs šī. Bet kāda ir tavējā? Izstāsti man komentārā.

And you probably know that I really love music. And everyday I have other ''day song''. Today it's cover of ''titanium'', but whats yours? Tell me your day song in comment, or send me a message in right side!

Un šodien man iestājies tāds šurumburumkurums galvā, ka no manas puses būs kas jauns. Jā, pieķeršos klāt bloga 'uzfrišināšanai' jeb smukumlietiņām. Un galvā tapis jauns plāns. Blakus ierastajiem stāstiem ar dziļu domu būs fotogalerija ar kādu vārdu piedevām. Nu tā pat vien, mana ikdiena. Dzīve-parastā.

Patiess sirds piepildījums, ja ne visu gadu, tad vismaz vasarā noteikti. ES TIEŠĀM MĪLU ŠO SPORTU.

''Tas nav hobijs, tas ir dzīvesveids'' 

Nedaudz apjukums, patiesībā. Es iegrimstu bezcerībā, vienaldzībā un greizsirdībā. Tu zini to sajūtu, kad ir slikti, bet pat nezini par ko īsti?
-Zinu!
-Man tā tagad ir. Vienkārši.. Nē, sarežģīti tas ir. Sāp sirds, ir nogurums no savām domām, es gribu atpūtu un nedomāt par to.
-Tad nedomā!
-Es nespēju, vienīgā vieta,kad par to visu nedomāju ir tad, kad bumba ir augstu gaisā un tu gribi izdarīt visu maksimāli, lai tai aizsniegtos un bļauj ''malāaaa'', tiesnesis paņem tablo un tu paņem nepaņemamu bumbu, gūsti punktu. Kāpēc tā nevar būt dzīvē? Tu bļauj malā, un visi atkāpjas, nu dzīvē, ar mīlestību!
-Tāda ir tā dzīve, ja gadās neveiksmes tu esi uz pareizā ceļa. Atpūties!
-Bet ja atpūtīšos es pazaudēšu.
-Kas būs palicējs paliks, kas būs aizgājējs, aizies.
-Jūs, domas, mani nesaprotat.!
-Tad kāpēc tu mūsos klausies?
- Tāpēc, ka es nezinu...
-Tas ir vēl sliktāk par jā un nē. Izvēlies.
-Es izvēlos...

Liekas, ka, dažreiz, vārdiem vienkārši nav nozīmes, bet kā lai savādāk, pārdesmit kilometru attālumā, pasaka ko tu man nozīmē. Es nezinu, tiešām nezinu.