Es mīlu dzīvi, vairāk nekā viņa mani. Es dzīvoju vienkārši, skaisti un skaļi.
Rīts- miglā tīts, ar norasojušu vaibstu es piecēlos starp zilajiem mākoņu kalniem. Saule bija tā, kas ienesa manās acīs zibsni, kas piecēlās no smaida. No tava- tava smaida.
Kājas tik dzīvas starp tuksneša nebeidzamajiem smilšu ērkuļiem, kas plūst starp mūsu pirkstu starpām. Tev blakus tik kamielis nošņāsas, bet es tikai smaidu.
Arī džins no vāzes jau izlīdis un gaida mūsu 3 vēlēšanās, bet nē es nepadodos un saku- 4 vēlēšanās, 4 ir mans mīļākais skaitlis.
Tad nu vēlējos to vēlēšos un starp tuksneša nebeidzamajiesm plašumu krāteriem parādījās dzidra upe, kuru nosaucu par Renē, jo tā aiznesa ne tikai manu acu skatienu, bet arī manu sirdi. Manu, ne tavu.
Tā aizpeldēja ar dzidrajiem ūdens burbuļiem, kas plūda starp taviem roku pirkstiem, kas iemērkti ūdenī.
Kā otro es vēlējos zelta krāsas flakonuņu, lai nopūstu visu nevērtīgo ar to, jo tas visu padarīs dārgāku un smalkāku, bet sevi gan es atstāšu ar gaišām matu čirkām, vieglu sārtumu bālajos vaigos un smaidu. Jo mans smaids nav izsakāms ne zeltā, ne sudrabā. Par naudu manu smaidu nenopirksi.
Un es turpināju smaidīt.
Es izlēmu, ka vairāk neko nevēlēšos, un pataupīšu vēlēšanās kam citam.
Es sapratu to, ka man nevajag svešu cilvēku vēlēšanās, jo man ir viss- smaids, laime, ģimene. Un tas viss mani padara bagātu, no zelta izlietu statuju, bet šajā statujā plūst ģimenes dota sirds.
Kāda gan šim visas sakars ar zilo pirmdienu? Nekāds, bet tādēļ jau ir jāsapņo.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru