Wrong

Hei hei. Lienčai galīgi sūdīgi, nenoliegšu. Slima- jā. Acis asaro un iesnas līdz kurpēm. Brrr.


Un nav neviena kas mani izklaidētu šajā dienā. Bet es tā gribēju braukt uz spēlēm, bet nē- man jāsaslimst. Nākošnedēļ varēšu kustēt uz konsultācijām, jo tik daudz, kas jāpadara :D

Uhh es jau nevaru parastīt, jo gribas šķaudīt :D Beet iešu uztaisīt citronu dzērienu.

---------------------------------------------------------------------------

Veseļojos.!

Izvēle

Kā stāties pretim izvēlei?
Pašlaik ir grūti izdarīt izvēli: piedalīties jaunatnes olimpiādē un vairāk nespēlēt ar svarīgu cilvēku, kā arī pie ''itkā'' savas komandas, vai ''mini olimpiādē'' un meklēt jaunu partneri un tālāk?!

Dammnn itkā gribas pamēģināt ko jaunu, jo ja nu paveicas? Bet!

Es nevaru pamest savu partneri/mīļu cilvēku. Ko viņa darītu manā vietā?

Veido savu dzīvi pats

Kāpēc mēs,cilvēki, savu dienu dažkārt pavadam ttik izšķērdīgi?
Mēs baidamies pārāk daudz, riskējam pārāk daudz, un pārāk maz izbaudam katru mirkli.

Ejot esmu ievērojusi, kā mēs apejam aku vākus, jo stāsta, ka tad iekrīt laime akā? - bet sākot lietot alkakohulu, lai nekur nepazūd?
Arī reti kurš iziet cauri elektrības staba apakšai, kurš ir kā vārti- velna vārti. Līdz velnam tā neaiziesi, ja pats to negribēsi.
Kā ar melnu kaķi? Domā, ka ieraugot pelēku kaķi kaut kas mainīsies.?
Un 13 datums, sevišķi 5diena! Ne tikai 13/5 ir slikts datums. Arī skolniekiem viņa nr žurnāla nav diezko labs datums, jo parasti tad izsauc tieši tevi :D


Tā kā netici visam, ko sastopi. Sargā sevi pats, un tad tevi sargās arī zemapziņa :)

Porcelāna lelle

Brūni nosauļotajā rokā iegulstas gaišs piecpirkstains zīmulis, tam klāt ķermenis, kājas, galva. Zīdaini, mīksti mati, veļas pār manu sejas vaibstu.
Māte man bija atnezusi savu bērnības lelli. Tā man likās tik nedzīva un dīvaina. Tās drūmi apspiestās acis- lai gan plašas un izteiktas, tomēr stiklaini šķīdušas. Tās pavērās aiz skropstu mutuļa, bet tomēr- baisi.
To lelli es nosaucu par Gesato, nezinu kādēļ, bet šis vārds liekas tāds aizdomīgi savāds- kā pati lelle.

Ikreiz kad paņēmu to rokās, tā likās tik vienmuļa, tās vaibsti nemainījās. Vaigu sārtums neizzuda pat tad, kad tās galvu gribēju paņemt rokās un vienkārši saspiest aiz dusmām. Gesato man lika savaldīt dusmas, tomēr viņas klātbūtnē es jutos savādāka.

Man dusmu nebija, bet kaut kas dziļi kņudināja, kad pavēros tās dzirkstošajās ačtelēs. Baisas, tomēr skaistas, Lelles izteikti sarkanās lūpas man atgādināja zemenes peimājas dārzā. Biezi izteiktās skropstas, māmiņas aces. Sārtie vaigi- bargi nosalušu ābolu.

Zini ko- lelli es nosēdināju plauktā, jo man šķita ka tā esmu es. Svaidīta pa mājām, jo biju bārene. Es nekad nemainīju savu drūmo skatu, vaigos blīdušo sārtumu, un to sa'vado acu griezi.

Bet tad mani atrada māmiņa, mana māmiņa.

Un lelli viņa man iedev tikai tādēļ, lai tā paliek manās atmiņās, un ikreiz paveroties uz to- es saprotu cik ļoti mīlu tagadni!

[made by Lienekāa]

Es tevi skenēju

Ahhh , tik ideāli pavadīta diena. Protams, ar dažiem atsevišķiem gadījumiem.

Labi nospēlēts, kaut vai vinnējām tikai 1nu komandu, bet tā jautrība, kas bija, iepriekš tāda pat sapņos nerādījās. Tiešām gandarījums par paveikto.

+ Jauni, superīgi draugi. Traki, bet vienkārši lieliski. Jo mēs slēpāmies, lai mūs nesauc tiesāt, runājām par visādām dīvainībām- muškuļi :D
Deim gād, ritīgi kūl :D
Skenējām viens otru ar acu skatienu, izdomājām ka visiem ir baigās auras :D

----------------------------------->

Bet uzmetu tām, kas kko lecās, jo man ir aizmugure (giggle)


Ideāla diena, ideālais skenēšanai :D


P.S. volis :D

Smagi-salauzta sirds

Kā es ienīstu to sasodīto cilvēka, dabu kas liek viņam pārspīlēt. Ir taču cilvēki, kas mīl viņu tādu, kāds viņš ir.
Es- mīlu! Mīlēju? Vai kā tagad ir īsti?

Man ir tāds gruzons, ka vienkārši varētu savu roku iebliezt sienā un sāpes nejust, jo, man sāp kaut kur citur. Asaras acīs, gruzons prātā, smaga mūzika ausīs. Un vienalga, kas notiek.

Sabojāja manu dzīvi alkahols. Nu ne jau manu, bet kāda loti tuva cilvēka. Pārāk tuva- deim. Es ienīstu to glāzi, kas tiek cilāta, tā pudele, kas tiek tukšota. Tā vienaldzība, kas tiek izrādīta pret to visu. Nesapratne- ko tad es tādu daru. Es vienkārši gribu to izbeigt.
Es tik tiešām ienīstu to stūlbo dzērienu.

Bet ne jau tas ir pie vainas- gribasspēks, dzīve, situācija- viss, ir pie tā vainīgs. Bet kuram tas interesē- man. Negribas pārnāk un atkal ieraudzīt to stūlbumu. To bezspēcīgo cilvēku pudeles priekšā. To es ienīstu.

Sevī es ienīstu to cīņassparu, kas neliek man ar vienaldžību noraudzīties- es tā nevaru. Man gribas kaut ko darīt, bet nevar, ja pats cilvēks nav apzinājies savu tizlumu.

Man ir ļoti bail, bail no tā ka es kādu nepazaudēju. Esmu jau vairrākārt gandrīz pazaudējusi sevi, bet citu- nē. Es nevaru, bet ko man darīt nezinu.

Bet nekad, nevienam nenovēlu tās sāpes, kas manī mīt tagad un vienmēr. Jo tā nav pirmā reize. Man ir bail.

Mēs

Tēt, es priecājos savu mazo plaukstu, katru dienu, ielikt tavējā, bet tu to nekad neuzzināji, jo es nepratu tev to vēl izstāstīt.Un kad iemācījos ko pateikt, tad biju aizmirsis, ka man tev jāpasaka- paldies. Par līdzsvaru manos pirmajos dzīves posmos.




Tēt, piedod, ka aizmigu tad, kad tu vēl biji nomodā. Bet paldies, ka biji man blakus arī tad, kad es spēju tikai nevainīgi snaust.




Es patiešām apbrīnoju, kā mēs spējām radīt krāsas pat tur, kur tas ir gandrīz neiespējami.



Un pat ar vienu rokas vēzienu es varēju mainīt pasaules krāsas. Nu labi, ja ne pasaules, tad vismaz istabas sienas noteikti.



Ehh es atceros, kā vēlējos mainīt pasaules uztveri par mums. Bet tu teici: ''Mēs nevaram mainīt pasaules uztveri, par mums, mēs varam mainīt savu uztveri pret to!''



Bet kad tā lielā un skaļā pasaule mani nokaitināja, tad, piedod lūdzu, es viņai parādiju... tikai pirkstu. :)


:):):) [bildes - google.lv, raksts- lienkāa]