Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
piektdiena, 2011. gada 28. janvāris
Wrong
Hei hei. Lienčai galīgi sūdīgi, nenoliegšu. Slima- jā. Acis asaro un iesnas līdz kurpēm. Brrr.
Un nav neviena kas mani izklaidētu šajā dienā. Bet es tā gribēju braukt uz spēlēm, bet nē- man jāsaslimst. Nākošnedēļ varēšu kustēt uz konsultācijām, jo tik daudz, kas jāpadara :D
Uhh es jau nevaru parastīt, jo gribas šķaudīt :D Beet iešu uztaisīt citronu dzērienu.
---------------------------------------------------------------------------
Veseļojos.!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru