Tēt, es priecājos savu mazo plaukstu, katru dienu, ielikt tavējā, bet tu to nekad neuzzināji, jo es nepratu tev to vēl izstāstīt.Un kad iemācījos ko pateikt, tad biju aizmirsis, ka man tev jāpasaka- paldies. Par līdzsvaru manos pirmajos dzīves posmos.
Tēt, piedod, ka aizmigu tad, kad tu vēl biji nomodā. Bet paldies, ka biji man blakus arī tad, kad es spēju tikai nevainīgi snaust.
Es patiešām apbrīnoju, kā mēs spējām radīt krāsas pat tur, kur tas ir gandrīz neiespējami.
Un pat ar vienu rokas vēzienu es varēju mainīt pasaules krāsas. Nu labi, ja ne pasaules, tad vismaz istabas sienas noteikti.
Ehh es atceros, kā vēlējos mainīt pasaules uztveri par mums. Bet tu teici: ''Mēs nevaram mainīt pasaules uztveri, par mums, mēs varam mainīt savu uztveri pret to!''
Bet kad tā lielā un skaļā pasaule mani nokaitināja, tad, piedod lūdzu, es viņai parādiju... tikai pirkstu. :)
:):):) [bildes - google.lv, raksts- lienkāa]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru