Kā es ienīstu to sasodīto cilvēka, dabu kas liek viņam pārspīlēt. Ir taču cilvēki, kas mīl viņu tādu, kāds viņš ir.
Es- mīlu! Mīlēju? Vai kā tagad ir īsti?
Man ir tāds gruzons, ka vienkārši varētu savu roku iebliezt sienā un sāpes nejust, jo, man sāp kaut kur citur. Asaras acīs, gruzons prātā, smaga mūzika ausīs. Un vienalga, kas notiek.
Sabojāja manu dzīvi alkahols. Nu ne jau manu, bet kāda loti tuva cilvēka. Pārāk tuva- deim. Es ienīstu to glāzi, kas tiek cilāta, tā pudele, kas tiek tukšota. Tā vienaldzība, kas tiek izrādīta pret to visu. Nesapratne- ko tad es tādu daru. Es vienkārši gribu to izbeigt.
Es tik tiešām ienīstu to stūlbo dzērienu.
Bet ne jau tas ir pie vainas- gribasspēks, dzīve, situācija- viss, ir pie tā vainīgs. Bet kuram tas interesē- man. Negribas pārnāk un atkal ieraudzīt to stūlbumu. To bezspēcīgo cilvēku pudeles priekšā. To es ienīstu.
Sevī es ienīstu to cīņassparu, kas neliek man ar vienaldžību noraudzīties- es tā nevaru. Man gribas kaut ko darīt, bet nevar, ja pats cilvēks nav apzinājies savu tizlumu.
Man ir ļoti bail, bail no tā ka es kādu nepazaudēju. Esmu jau vairrākārt gandrīz pazaudējusi sevi, bet citu- nē. Es nevaru, bet ko man darīt nezinu.
Bet nekad, nevienam nenovēlu tās sāpes, kas manī mīt tagad un vienmēr. Jo tā nav pirmā reize. Man ir bail.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru