Brūni nosauļotajā rokā iegulstas gaišs piecpirkstains zīmulis, tam klāt ķermenis, kājas, galva. Zīdaini, mīksti mati, veļas pār manu sejas vaibstu.
Māte man bija atnezusi savu bērnības lelli. Tā man likās tik nedzīva un dīvaina. Tās drūmi apspiestās acis- lai gan plašas un izteiktas, tomēr stiklaini šķīdušas. Tās pavērās aiz skropstu mutuļa, bet tomēr- baisi.
To lelli es nosaucu par Gesato, nezinu kādēļ, bet šis vārds liekas tāds aizdomīgi savāds- kā pati lelle.
Ikreiz kad paņēmu to rokās, tā likās tik vienmuļa, tās vaibsti nemainījās. Vaigu sārtums neizzuda pat tad, kad tās galvu gribēju paņemt rokās un vienkārši saspiest aiz dusmām. Gesato man lika savaldīt dusmas, tomēr viņas klātbūtnē es jutos savādāka.
Man dusmu nebija, bet kaut kas dziļi kņudināja, kad pavēros tās dzirkstošajās ačtelēs. Baisas, tomēr skaistas, Lelles izteikti sarkanās lūpas man atgādināja zemenes peimājas dārzā. Biezi izteiktās skropstas, māmiņas aces. Sārtie vaigi- bargi nosalušu ābolu.
Zini ko- lelli es nosēdināju plauktā, jo man šķita ka tā esmu es. Svaidīta pa mājām, jo biju bārene. Es nekad nemainīju savu drūmo skatu, vaigos blīdušo sārtumu, un to sa'vado acu griezi.
Bet tad mani atrada māmiņa, mana māmiņa.
Un lelli viņa man iedev tikai tādēļ, lai tā paliek manās atmiņās, un ikreiz paveroties uz to- es saprotu cik ļoti mīlu tagadni!
[made by Lienekāa]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru