:). .. Izlikties par to, kas patiesībā neesi, ir grūti, tomēr ne vienmēr ir jāizliekas. Pašlaik es nezinu, vai es izliekos vai nē, tomēr man tas rada, gan prieku, gan arī ļoti daudz sastrēgumus dzīves ceļos. Neizmērojami daudz steigas, lai visu pagūtu, dažreiz vienkārši vieglāk ir padoties, un apstāties.
Bet tad paliek žēl. Žēl tā, ko esi jau paveicis. Un vienmēr kāds mani saprot un pasaka- tu vari, tikai cīnies un dari. Lai gan mani saprot retais, jo vienmēr klausos runās par to, ka pati izvēlējos iet tik grūtu ceļu, daudz darbu, daudz, daudz, daudz visa, nav laika, kaut kas ir par maz... Aii...
Nē, es netaisos padoties, ne tik drīz. Tuvojas lielā ziemīšu skate, kur visi darbi jāsarindo pavisam lieliskā kārtībā, bet man vēl tik daudz kas jāpabeidz, bet es cenšos- cenšos to visu pabeigt. Katrs mans rīt iesākas ar domām, cik daudz darbu mani sagaida šajā dienā, vakarā. Dažreiz arī ir grūti, ka neatliek laiks nekam citam, tikai māksla, māksla, un māksla.
Un tomēr, vēl dīvaināk šķiet tas, ka- būdama maza, es sapņoju kļūt par mākslinieci, paliekot vecākai par interjera dizaineri, un tad man bija vienalga. Bet redziet, es tomēr mēģinu piepildīt sapni, izdzīvot to, lai gan tas bija pavisam nejauši. Laikam, man ir iespēja izdarīt to, ko patiešām ļoti vēlējos, kad biju pavisam maza. Izdzīvot.. Un māksla spēja mani ievilkt sevī atkal, un atkal.
Tas prasa daudz, bet es cīnos cik varu!
Man nav vienalga, tikai dažreiz pietrūkst spēka. Es nepadošos, jo es spēju, ko vairāk! :)
[P.S. tiešām daudz darbu mani sagaida šajā nogalē, bet nu kas darāms, tas jādara!]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru