Cheers!

       Es atteicos par tevi cīnīties jau ilgu laiku pirms visa šī.. un tomēr šodien un vēl dažbrīd .. tevis ļoti pietrūkst.

 Mākslas mērķis ir atspoguļot nevis lietu ārējo izskatu, bet to iekšējo nozīmi.

/Aristotelis/ 

Es neizjūtu ne pret vienu siltas emocijas. Es vai nu mīlu - vai nu nē /Coco Chanel/

Priekā! Savu pirmo gadu jaunā skolā esmu pabeigusi, pat samērā labi. Vēl atlikusi tikai prakse un plenērs. Me ir sajūsmā par šo gadu, jo lielāku meksikāņu seriālu nebiju piedzīvojusi savā mūžā, un šis viss bija 9 mēnešus garš, priekā

Jāam, pagaidām tas ir viss no mana sajūsmas kliedziena, nu tas par skolu. Prieks arī beidzot biežāk satikt  savu brāli, vismīļāko no mīļākajiem. Pārējam manā dzīvē pašlaik nav nozīmes, vispār nav. Kaut kā dirsā viss pagaidām liekās.

Diezgan nožēlojumi patiesībā ir cilvēki kurus kādreiz saucu par draugiem, pie tam vieniem no labākajiem. Tas ir pierādījums tam, ka ticēt vari tikai pats sev un nevienam citam, laikam, turpmāk arī tā dzīvošu, ka ticēšu tikai sev, un par pārējiem tā gluži vienkārši vienalga. Jo kādēļ gan bojāt pašam savu garastāvokli ar to, ka cilvēki mēdz būt tik nepateicīgi un vienkārši stulbi savā attieksmē. 

Neesmu jau tik izmisusi, lai baigi kko pērtos pati ar sevi, jo tas ir kā pret sienu, bet tā nu ir sanācis, ka esmu tāds cilvēks, kas visu ļoti ņem pie sirds, tapēc arī ir grūti. 

Laikam, jāatrod sev kāds prieks, ar ko/par ko pamielot acis un vienkārši tā lai siltāk kļūti. Jo pagaidām, visa mana dzīve šo 9 mēnešu laikā bija mans kurss, bez kura es nevarēju iedoma'ties savu ikdienu. Bet vēl tikai mēnesis ar viņiem un tad veseli 2 bez. Dzīizāas! 

Zinu, ka ļoti vēlos šajā vasarā uztaisīt tetovējumu, tas tā, lai apliecinātu pati sev, ka esmu stipra un brīva. Ne jau vientuļa, bet tā, pati par sevi.

Ai, kā man nepatīk runāt par vienu tēmu vienu un to pašu, bet es jūtos tik izsmelta. Manī vairs nav emociju, vienkārši nav, ja arī ir tad tikai negatīvās, šķiet, ka varētu iet pāri līķiem. Labi, izklausās muļķīgi, bet es vienkārši neieredzu šādu dzīvi. Liekas, ka vienmēr, ja notiek kaut kas labs uzreiz notiek kas slikts, vēl pie tam divreiz ilgāk, nu kur tā var! Viss vienmēr sākas ar kaut ko labu, arī tas, kā viens draugs nocēla citus draugus. vienmēr tā notiek. 

Es točna sajūtos, kā staigājoša neveiksminiece. Cik tas patiesībā skan veiksmīgi.- staigājoša neveiksminiece. Laikam draugos jānomaina iesauka, šī būs daudz piemērotāka. Tā arī izdarīju. Un tagad,laikam, man būtu visvieglāk cilvēkiem paskaidrot, kapēc es staigāju melnās drēbēs- tapēc, ka visa mana ikdiena ir ar melnu svītru pāri. ''Kā tu sevi noskaņo, tā tu arī jūties''. 

Labi, veči, me dodās taisīt un piedzīvot jaunas neveiksmes. Šodien ķipa ballīte, bet ārā ir tik briesmīgs laiks- nu tāds kā neveiksminiecei piederās.  Laikam mans kriminālais mēnesis no manas dzīves bija viss jautrākais.

sapņot ar aizvērtām acīm ir vieglāk..

Jau kuro stundu sēžu starp četrām sienām, lai tikai pabeigtu darbus. Daudzi par mani ir teikuši, ka es nepaspēšu, bet es pierādīšu ka paspēšu. Es neesmu gadu cīnijusies par velti. Man ir kādas 10 stundas lai pabeigtu kādu krietnu gabalu darbu, un vēl rītdienas nakts. Es izcīnīšu, es to pasaku!
Bet ne par to.

Iekrāvusies toņu kaudzēs, kas vajadzīgi skolai sapratu to, ka mana dzīve nav nemaz tik krāsaina, cik es stāstīju sev. Varbūt pat nedaudz piemeloju par to visu.  Daudzi man ir jautājuši, kapēc es staigāju melnās drēbēs, nu vismaz pārsvarā tā notiek. Es teicu, ka man tā iemācīja, kā arī melnā ģērbjās tie, kas iekšēji ir ļoti spilgti, tādējādi radot balansu. Tomēr, tagad tā sēžot un aizdomājoties es sapratu, ka es esmu nomākts cilvēks, bet ārēji nē- es jokojos, stāstu dažādas muļķības un vienkārši filozofēju par trulībām, bet tā laikam pilnībā neesmu es, man tas tāds ieradums.
Līdz beidzot es nonācu pie secinājuma, ka es esmu tik daudz ko pazaudējusi, un tik maz ko ieguvusi. Tagad tā tik ļoti pietrūkst. Tas pierādījās vakardien. Kad bija balle, es atcerējos pagājušo vasaru, un jau tik ilgi pēc tā ilgojos, jā ilgi, lai gan nevienam to nebiju teikusi, šausmīgi forši bija. Bet Liene, protams, spēlējas ar likteni un kā vienmēr pazaudē. Nu lūk, pazaudēju kādu daļu sevis, žēl. Tā ir, ka par daudz sakāpj galviņā un pazaudē svarīgo.

Un jā, tagad es esmu sapratusi, ka gribu to visu atpakaļ, bet vai vispār iespēja to atgūt? Droši vien,ka nē, žēl.

/Kaut būtu iespēja./ Vienmēr ir nedaudz taisnības aiz katra"es jokoju",nedaudz emociju aiz katra"man vienalga "un nedaudz sāpes aiz katra "viss ir labi".

Just go meeen.

U, MAD BRŌ?!
Nu ko. Es vienkārši esmu tik ļoti pozitīvi uzlādēta, ka varētu vienkārši mest kūleņus te pat kojās. Jā, es esmu priecīga, laimīga un vēl sazin cik kūlīgi jūtos. Diena, kā diena, bezmērķīgi pavadīta. Tad izgāzās mans un vīčas plāns maukt pie Jūgena, gāju pie viņas un pārējiem durakiem, kko iesmējām par vecām bildēm, tad aizgāja runa par Skrodeli, un čats.. Vīča pie mana čata, es pie telefona, un tad jau ir skaidrs iznākums. Sāpoši vēdera muskuļi visa vakara garumā. Nosūtījām sveicienus arī pa Valmieras radiō, pat šie ierēca, par to. Kūl. Nekas jau ar to nebeidzās, vārds pa vārdam, un mēs jau sēžam mašīnā un atkal jau smejamies viens par otru. Tas bija tik ideāli. Bet, bet ne jau, ka man jāiet uz kojām, jo neviens neņēma mani blakus, kā saka :D Bet tik burvīgi.
Turpināsim rīt!

Ārā +30,

hei! Nu jau aiz loga laiks lutina. Un ir palikušas pēdējās dienas, lai uztaisītu visus darbus, un tad skates. 2 dienas, kas visiem māksliniekiem liek ticēt saviem spēkiem, izdarīt neizdarāmo un zināt to, ko viņi nekad nav zinājuši. Šo dienu laikā diennakts kļūst par īsu, jo strādā no rīta līdz nākošajam rītam. Bet es cenšos, bet būs smagi, viennozīmīgi.

Kopumā iet skaisti. Pabiju Tallinā, un no šī ceļojuma sasmēlos daudz pozitīvu emociju, laikam tapēc, ka biju ar īstajiem cilvēkiem. Redzēju arhitektūru- burvīgu un mākslu, ai māaksla. Tallinā noteikti, es gribētu atgriezties vēlreiz, cerams, ka kādreiz tā arī notiks!

Bet vakar biju ārā paspēlēt volīti, un nu jau atkal manu muguru rotā iesauļots X. Saulīte mani palutināja, lai gan galīgi nevēlējos arī šovasar šo volejbolistu rotu, bet no tā laikam man neizbēgt, kamēr vien es spēlēju smilšaino spēli, arī tas bija forši. Vienīgi tie darbi nejiet uz priekšu, bet es baudu vismaz.
Vakar vispār bija tāda forša diena, visi man zvana, kaut ko jautā, lai iet ārā un kaut ko dara, es nespēju atteikt un gāju arī, tā līdz pašam koju slēgšanas brīdim klejoju pa Valmieru.
Šodien 23. Pirms mēneša es būtu sajūsmā par šo dienu, jo tad ballētos, bet tagad tikai pasmaidu par tiem laikiem.

Ai, vispār daudzi mani lutina, un esmu sapratusi to, ka pēc šādiem kursabiedriem esmu ilgojusies ilgi. Tik forši, itkā katrs par sevi savādāks, trakāks, foršāks, ar savu raksturu, bet kopā saliekot sanāk meksikāņu seriāls, jāa, katram no mums ir savs temperments. Bija interesants šis gads. Nežēlīgas ballītes, gulšņāšanas pilnas stundas, nerunājot par skates naktīm, kad uzturējām viens otru pie negulēšanas, pirmās kursa mīlestības [nu precīzāk patikšanas] virmoja un vēl ar vien ir starp mums, visādi strīdi, bet apbrīnojumi, kā 20 dažādi cilvēki spēj būt tik saliedēti gada laikā.

Bučas dārgie!

ņem to visu vieglāk

Čau, draugi! ļoti sen šeit neesmu iegriezusies- nu vismaz priekš sevis sen noteikti. Reāli daudz kas ir piedzīvots pa šo laiku, gan labas lietas, gan gan jau ne tik labas. Tomēr mācības un pieredzes noteikti ir vairākumā, dažreiz  sanāk nobirdināt pa kādai asarai, jo šķiet, ka galīgi esi piespiests pie zemes un vairs nav izvēles un iespējas kaut ko sasniegt. bet tad tā klusi sevī apzinos, ka izvēle un ceļš jau ir vienmēr, tikai to vajag atrast.
Un tagad pēkšņi uznākusi galīgas ilgas pēc mājām, bet ir taču tikai 1diena. Aii, šodien Liene ļoti emocionāla.
*Skolā man konkrēti ir dirsā, nav ko noliegt, bet atlikušas tikai 2 nedēļas lai paveiktu nenormālāko kalnu ar darbiem.
*Cilvēki mainās, un tas mani tracina, lai gan būtībā jau pati neesmu labāka. Tik tiešām, riebjās man tādi cilvēki.
*Ballēties man patīk

Bet nu jā. Atkal pierādās tas, ka cilvēki ļoti ātri mainās. Dažreiz tas viss liekas tik ļoti muļķīgi un varbūt labāk ir sev nevienu klāt nepielaist, jo nevienu nevar paturēt. Nepastāv arī tādi īsti draugi, nu tādi no sirds- vismaz ne tagad. Viss ir tik maldinošs. Un kā kādu pielaid sev tuvu tas tik pat ātri izgaist un atkal esi viens. Bet kad paliek vientuļi es lieku sev roku uz sirds un atceros, ka tur ir visi, kas man tik ļoti svarīgi.

Ai, veči. Grūti man iet, grūti, nu pa īstam, bet kam nu pašlaik ir nozīme, nekam. Man ir jāpabeidz skola un nekam citam man kādu laiku nebūs vietas.

Labi dārgie. Neizplūstot sīkumos un nepastāstot neko diži plašu es noslēgšu šo mazu ieskatu manā pašreizējā dzīves bedrē.
P.S. 5dien uz Tallinu apskatīties mākslu 5 stāvu augstumā, reāli baudīsim mākslu, mīļie! Turamies, turamies.