sapņot ar aizvērtām acīm ir vieglāk..

Jau kuro stundu sēžu starp četrām sienām, lai tikai pabeigtu darbus. Daudzi par mani ir teikuši, ka es nepaspēšu, bet es pierādīšu ka paspēšu. Es neesmu gadu cīnijusies par velti. Man ir kādas 10 stundas lai pabeigtu kādu krietnu gabalu darbu, un vēl rītdienas nakts. Es izcīnīšu, es to pasaku!
Bet ne par to.

Iekrāvusies toņu kaudzēs, kas vajadzīgi skolai sapratu to, ka mana dzīve nav nemaz tik krāsaina, cik es stāstīju sev. Varbūt pat nedaudz piemeloju par to visu.  Daudzi man ir jautājuši, kapēc es staigāju melnās drēbēs, nu vismaz pārsvarā tā notiek. Es teicu, ka man tā iemācīja, kā arī melnā ģērbjās tie, kas iekšēji ir ļoti spilgti, tādējādi radot balansu. Tomēr, tagad tā sēžot un aizdomājoties es sapratu, ka es esmu nomākts cilvēks, bet ārēji nē- es jokojos, stāstu dažādas muļķības un vienkārši filozofēju par trulībām, bet tā laikam pilnībā neesmu es, man tas tāds ieradums.
Līdz beidzot es nonācu pie secinājuma, ka es esmu tik daudz ko pazaudējusi, un tik maz ko ieguvusi. Tagad tā tik ļoti pietrūkst. Tas pierādījās vakardien. Kad bija balle, es atcerējos pagājušo vasaru, un jau tik ilgi pēc tā ilgojos, jā ilgi, lai gan nevienam to nebiju teikusi, šausmīgi forši bija. Bet Liene, protams, spēlējas ar likteni un kā vienmēr pazaudē. Nu lūk, pazaudēju kādu daļu sevis, žēl. Tā ir, ka par daudz sakāpj galviņā un pazaudē svarīgo.

Un jā, tagad es esmu sapratusi, ka gribu to visu atpakaļ, bet vai vispār iespēja to atgūt? Droši vien,ka nē, žēl.

/Kaut būtu iespēja./ Vienmēr ir nedaudz taisnības aiz katra"es jokoju",nedaudz emociju aiz katra"man vienalga "un nedaudz sāpes aiz katra "viss ir labi".