trešdiena, 2012. gada 23. maijs

Ārā +30,

hei! Nu jau aiz loga laiks lutina. Un ir palikušas pēdējās dienas, lai uztaisītu visus darbus, un tad skates. 2 dienas, kas visiem māksliniekiem liek ticēt saviem spēkiem, izdarīt neizdarāmo un zināt to, ko viņi nekad nav zinājuši. Šo dienu laikā diennakts kļūst par īsu, jo strādā no rīta līdz nākošajam rītam. Bet es cenšos, bet būs smagi, viennozīmīgi.

Kopumā iet skaisti. Pabiju Tallinā, un no šī ceļojuma sasmēlos daudz pozitīvu emociju, laikam tapēc, ka biju ar īstajiem cilvēkiem. Redzēju arhitektūru- burvīgu un mākslu, ai māaksla. Tallinā noteikti, es gribētu atgriezties vēlreiz, cerams, ka kādreiz tā arī notiks!

Bet vakar biju ārā paspēlēt volīti, un nu jau atkal manu muguru rotā iesauļots X. Saulīte mani palutināja, lai gan galīgi nevēlējos arī šovasar šo volejbolistu rotu, bet no tā laikam man neizbēgt, kamēr vien es spēlēju smilšaino spēli, arī tas bija forši. Vienīgi tie darbi nejiet uz priekšu, bet es baudu vismaz.
Vakar vispār bija tāda forša diena, visi man zvana, kaut ko jautā, lai iet ārā un kaut ko dara, es nespēju atteikt un gāju arī, tā līdz pašam koju slēgšanas brīdim klejoju pa Valmieru.
Šodien 23. Pirms mēneša es būtu sajūsmā par šo dienu, jo tad ballētos, bet tagad tikai pasmaidu par tiem laikiem.

Ai, vispār daudzi mani lutina, un esmu sapratusi to, ka pēc šādiem kursabiedriem esmu ilgojusies ilgi. Tik forši, itkā katrs par sevi savādāks, trakāks, foršāks, ar savu raksturu, bet kopā saliekot sanāk meksikāņu seriāls, jāa, katram no mums ir savs temperments. Bija interesants šis gads. Nežēlīgas ballītes, gulšņāšanas pilnas stundas, nerunājot par skates naktīm, kad uzturējām viens otru pie negulēšanas, pirmās kursa mīlestības [nu precīzāk patikšanas] virmoja un vēl ar vien ir starp mums, visādi strīdi, bet apbrīnojumi, kā 20 dažādi cilvēki spēj būt tik saliedēti gada laikā.

Bučas dārgie!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru