Jauns gads..

Tie brīži, kad mūzika mājas kinozālē apklust un ir dzirdama tās šņākoņa kura ir patiesi kaitinoša. Un saule mani modina jau retu rītu, apkārt ir tumsa. Pat dienā ir apmācies. Lai nu kā, šodien man viss ir noskaidrojies.
Es sēdēju gultā, klausījos mūziku un visu sapratu.

Dzīvē viss iet uz priekšu, lai kaut ko sasniegtu tik tiešām nākas kaut ko zaudēt. Un ir pienācis laiks arī man zaudēt kaut ko. Kādreiz bija zaudēta pašcieņa un ticība sev, bet tagad gan nē, vairs nē. Es negribu būt cilvēks, par ko tiek domāts tad, kad ir slikti. Tā nu pēc pārdomu kalniem es sapratu to, ka drīz jau atkal būšu pa gadu vecāka. 17. Jaunu gadu gribu sākt jauni, savādāk. Jā, es nesāku jaunu gadu no decembra, bet no savas dzimšanas dienas. Tā nu lēnām sāku visu īstenot.

Šodien jau istaba kļuva mazāk piekrauta, jo visas nevajadzīgās lietas tika izmestas. Dažbrīd sajūta bija tāda, kā izmestu atmiņas/ lai gan dažreiz gribētu neatcerēties/, viss kļuva tīrāks, un mana apziņa arī. Es mainīju savu dzīvesvietas izskatu. Sāku mainīt arī savējo, bet to jau visi zina, ka esmu nepieradināma personība. Mainās attieksme, un nu jau sākšu ļoti cīnīties par katru mazāko sīkumu, jo savādāk nav vērts dzīvot. Es tiešām gribu sasniegt visu ko var, es negribu būt tāda kā visi, es taču esmu ekstravagantā liene.

Šajā rakstā, laikam, vienīgās asaras ielauzīsies tikai tādēļ, ka nāksies zaudēt kaut kādu daļu no manis- pundurtrusis. Vienkārši viņam ir vēzis. Jau nedzird, pastaigāt grūti, un jāa. Es negribu, lai dzīvnieks mokās. Tā bija īsta nepieradināmā mīlestība. Tā dēļ tiešām man acīs iezogas asaras, bet nedaudz patīkamāka ir apziņa, ka trusis pie mums nodzīvoja kādus 6 gadus stabili, nevis mocījās veikala skatlogā, bet plašā būrī un mīlestībā. Jā, vecums, tas pienāks visiem...

p.s. Jauna dzīve, jaunas iespējas. Es tās meklēšu, un tu?