starp zaudējumu un uzvaru.

 Un tā dīvainā sajūta ir iekšā vēl ar vien. Es postu savu ceļu atkal, rauju matus un kliedzu, iekšēji kliedzu par to, ko es daru nepareizi, kas es esmu, un kam man jābūt. Es esamu sajukusi tik tālu, cik iespējams, es vienkārši- skumstu pēc kaut kā. Bet pēc kā tieši?- es nezinu, jo esmu apjukusi.

Man laiks skrien tik ātri, ka es pat nespēju aptvert to. Visas dienas paiet nemanot, ir tik daudz kas pateikts, tik daudz, kas izdarīts, un labums?-- nekāds īpašs. Vēl ar vien tās mazliet smieklīgās piezīmes, par to kā man ar viņu un tādā garā. Cik nožēlojami, nekā jau nav un nebūs. Bet vai tas ir tas, ko es vēlos? Es īsti nezinu, ko tieši es vēlos, un tas ir mans lielākais klupšanas akmens- nezināšana. Varbūt arī es zinu, ko gribu, bet negribu atkal lai sāp tur- krūšu rajonā. Viss ir skaisti un labi, līdz viss sākās un beidzās. Pa vidam un pirms tam viss ir lieliski.

Nedaudz bail pazaudēt atkal kaut ko, bet vai vispār ir ko zaudēt, jeb viss jau ir pazaudēts? Ko es iegūšu ja darīšu, un vispār aii... Es atkal apjūku jautājumu plūsmā un tikai domāju, kā būtu, ja būtu. Bet nekā jau nav, tās ir tikai spēles, kur zaudē tas, kurš pirmais pasaka - jā.