Uznācis laiks, kad varētu noslēgties pavisam sevī, vismaz šodien noteikti, man apnicis tas viss, kas ir. [Un es sev atgādinu, vēl tikai 1,5 nedēļas, un tad, jāmaina tā izturēšanās, dzīve un viss pārējais]. Viss prieks, kas bija sejā pagaist, un slimās kucēna acis arī aizlietas asarām, gan no iesnām, gan sāpes. Nepatika pret visu uznākusi, laikam nedaudz 'gruzī'.
Stulbāku iemeslu, laikam, attaisnojoties nebūšu ilgi teikusi, tomēr šīvakara saruna mani pamatīgi, laikam, mainīs, vismaz uz kādu brīdi, tā izturēšanās. Rīt būs 3dienas rīts, bet es mēģināšu celties ar visam savādāku skatu uz dzīvi, jo ar sarunu ar miesīgu māti sapratu, ka laiks beigt dzīvoties, kā līdz šim. Saruna pavisam vienkārši iesākusies ar to, ka pīkstu, ka man ir slikti dēļ iesnām. Sūta mani pie ārsta. Bet tur neesmu parādījusies gadus 2 noteikti. Bet es pati varu ārstēties, būs labi, ne pirmās, ne pēdējās iesnas. Aiiiziet. Turpinājumā pārmetumi, ka es par maz runājot. A ko man runāt, ja man visa dzīve sastāv no pilnīgi kā cita, man nešķiet saistoši klāstīt vienu un to pašu- kā man iet pa skolu, tā nu izstāstu ka labi un viss, vairs nesaistošas ikdienas tēmas, par naudu, un nekas īpašs. Pat mums kursā ir daudz interesantākas ''standarta'' tēmas, par kurām vāramies ikdienā '' bļeģ, nahuj, sūdi un sekss'', jā, tā tas ir. Nu tad nu mātei sāku stāstīt, ka es nerunāšu par kaut ko citu, ja es to neesmu darījusi visu dzīvi, es nespēju pēkšņi sākt stāstīt nezinu ko, es , laikam, jau ilgi esmu prātā vecāka, nekā var likties, par sevi uzņemos atbildību jau ļoti ilgi. Un otrais gads, kad mājās principā nedzīvoju, tā nu es atradinos, no pašsaprotamām lietām. Laikam, būs tas jāsāk darīt vēl uzkrītošāk, jo dažkārt sajūta, ka es tikai traucēju. Varbūt ierasties mājās tikai ik pa 2 nedēļām, vai 3. sāku apsvērt šo domu, bet prātā ielaužas vecvecāku klaigas, kad ''Lienīte'''atkal ir mājās..
Nepatika man šodien ir. Un slimums. Jā, slimums man liek domāt visādas fakin stūlbas domas. Viss nojiet no ceļa. Iedvesma, kur tu esi.?!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru