stereotipi lai paliek tiem, kas tic

..es stāstu montai par to, ka ''liesmiņas'' puiši un meitenes aicināja uz viņu deju kolektīvu. Es tikai atteicu, jau sen gribēju viņiem pievienoties, bet tad vārdi: '' tas būtu dīvaini, es nezinu, tavam stilam/imidžam, ļoti dīvaini, ja dejotu tautas dejas.''. Kas to lai zin, kā viens vakar teica:'' Labāk nožēlo izdarīto, nekā neizdarīto''.

Gribās, bet negribās. Ak, mana dillema. Bet dejoja viņi vakar skaisti, tas gan.

dejas, dejas.

Un vēl ar vien mēdzu paviesoties objektīva pusē. Šoreiz jauns mēģinājums- dejotāju koncerts. Sabildēju. Un tālāk? - tālāk mana pirmā balle ar dejotājiem, bet es vienīgā nedejotāja starp tiem. Lai nu kā, mani iespaidi.

Sākumā jau likās, ko tad es, es jau tik tā dejoju, nevis tā, lai baigi griestu valšus. Uzlūdz dejot, to arī pasaku,beigās partneris atsaka, tu māki dejot, tev ir viegli vadīt. Uzlūdz cits, atkal sāku ar to pašu, un atteiciens- tu pat valsi māki uz vienu pusi, un tu nemākot dejot, tu māki un ļoti labi, nāc uz mūsu kolektīvu. un tā tas turpinājās. Nodejojusies biju ne pa jokam! Slapja mugura, galva un tā, trakāk nekā pēc trenniņa, bet bija lieliski. Un vēl tad, kad vienīgo, mētā augšā lejā, tad uz viena sāna, uz otra, likās 'vai, cik forši'. Dejas super, tā griezusies nebiju ilgi, lai neteiktu nekad. Patīk jau dejot.  Atkal jau brāļa draugi uzpeld un likās smieklīgi tas kopumā.

Atpkakaļceļā dziesmas, arī tad mani slavēja, diezgan izdevusies tā nakts. Lai nu kā, visi pa mājām, bet mēs 3 palikām #purvakojas. Es, Sigita, Mārcis. Tā nu šie- ejam uz klubu. hmm mārcis nezin, ka man nav 18. Bet mājās neļāva palikt vienai. Nu neko, gājām tā pat visi. Chillin- pajautāja dokumentus, Klondaikā tā pat, olimpikā gan iekšā tikām. Nu interesanti. Jo man dokumentu nav, bet mārcim līdz viņu vienkārši nebija. Ou vel, sigita chillinā paņēma 3 alus un braucām uz kojām.

Mums bija traki laba nakts. Taā ir jānobeidz gads!

Mērķu distance

Pāris dienas atpakaļ sanāca parunāt ar cilvēku, ar kuru sākumā likāmies tik tuvi, saprotami un līdzīgi. Tagad es apjautu to, ka tā nemaz nav, ka mēs esam ļoti dažādi, sākot no mūzikas stila un beidzot ar kaut ko man svarīgu- mērķiem.
Man šķita, ka visi domā, ko darīs pēc 5, 10 gadiem. Ko vēlas, par ko kļūt, kādu ģimeni, mēdz pasapņot par ideālismu, bet es maldījos. Es sapinos tajā visā, kā tā var nedomāt. Uz doto brīdi es domāju, ka jāpabeidz skola, un jāiestājas augstskolā, un mācītos kaut ko, kas saistīts ar sabiedrību, tā pat vēlme nākotnē dibināt ģimeni, būt laimīgai un patstāvīgai, tā , lai vecāki lepotos, es zinu, ko es gribu sasniegt un tiecos pēc tā.
Bet tad sarunas, un es saprotu, ka tā dara tikai retais un atbilde ir vienkārša: ''Mēs taču nezinām, kas būs rīt, varbūt mēs mirsim.''. Es mulstu un atbildu: ''Es arī nezinu, bet pagaidām vēl kapu nerakšu, jo es gribu ko sasniegt!''

Par mikimaušiem un mikipelēm.

Kas tas ir? Mans zīmējums, labākajam draugam, vecs solījums, varbūt ziemassvētku dāvana. Lai nu kā,kaut kas no sirds. Ar pasūtījumu: ''Uzzīmē kaut ko skaistu un mīļu''!

Ziema svētku tērpā.

-13 grādi pēc celsija. Laiks nelutina un cilvēku masas plūst starp veikalu plauktiem grābdami to, ko vien var sagrābt. Steiga, kā viesulis ierauj visu, pasējam naudu, un vienaldzīgas emocijas. Jo puse no tā ir tikai ķeksīša pēc, ne mazākā daļa emociju, vēlējuma, sirds siltuma. Tās ir mūsdienas, viss ir tikai tā pēc, ka tā vajag.

Izrotāta eglīte, pāris dāvanas zem tās, svecītes, ēdiena daudzums virtuvē, jā, tā tas sākās. Paēduši visi izklīst starp eglītes zariem un mulst no klusuma. Nav vairs laiki, kad kāds skaitīja dzejoļus, kad kāds dziedāja, vai kā savādāk. Tikai vārdi- tas tev, tas tev, paldies, lūdzu, paskaties. vaii.. Tie vārdi, kad saņem dāvanas. Izsaiņo, noblisini ačteles un paldies, man patīk! Cik vien bezpersoniski to var, bet lai izklausās, pēc īsta ''paldies''. Papriecājās, noburkšķ, un viss pa vecam. Pievēršamies televizoram, kādam koncertam un miegam.

Visa idealizētā pasaka jau sen saņurcīta guļ pagātnes atmiņās, par to, par laikiem, par emocijām. Tagad paldies par visu, paldies par neko un mēs saprotam, ka Ziemassvētki domāti bērniem, vai rozā briļļu īpašniekiem.

how

Dažreiz labākie draugi spēj kļūt par kaut ko vairāk kāda domās, bet tās paliek tikai domas, lai kāds arī varētu būt iznākums, jo ir nerakstīts likums, draugi ir ģimene un ar ģimeni attiecības neveido. Nīst vai mīlēt likumus?!

What hurts the most lyric

Jau jūtama Ziemassvētku dvaša, pāris dienas un jau tie ir klāt. Ir brīvdienas jau 3 dienas, bet man jau tas ir apnicis, šī bezdarbība kas mani moka. Tāda neierasta sajūta, ka tev nav jāsteidzas, jāpiepūlas, jāiespringst pie visām darāmajām lietām, kas jāpaspēj. Tukšums.
Ilgi gaidīta tā atpūta, bet beigu beigās pietika ar dienu, lai varētu turpināt iesākto ceļu, lai arī cik grūti tas būtu. Dažreiz šķiet kā mocības tas viss. Kritika, neizdošanās, pāris asaras, jā, tāda ir māksla. Ir tāds tievs striķis, kuru var pārplēst pie katras neizdošanās, to striķi sauc par pacietību, kas ir nenormāli jātrennē, jo padoties grib visi, ir lūzuma punkts, bet kaut kā ir jāizvelkas no tās bedres ārā, vieglāk taču ir iekrist nekā izkāpt.

Katrā ziņā, sirsnīgus Ziemassvētkus :)

Un es lasu cilvēkus, kā grāmatas.