Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
Dažreiz labākie draugi spēj kļūt par kaut ko vairāk kāda domās, bet tās paliek tikai domas, lai kāds arī varētu būt iznākums, jo ir nerakstīts likums, draugi ir ģimene un ar ģimeni attiecības neveido. Nīst vai mīlēt likumus?!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru