Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
Kas tas ir? Mans zīmējums, labākajam draugam, vecs solījums, varbūt ziemassvētku dāvana. Lai nu kā,kaut kas no sirds. Ar pasūtījumu: ''Uzzīmē kaut ko skaistu un mīļu''!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru