Ziema svētku tērpā.

-13 grādi pēc celsija. Laiks nelutina un cilvēku masas plūst starp veikalu plauktiem grābdami to, ko vien var sagrābt. Steiga, kā viesulis ierauj visu, pasējam naudu, un vienaldzīgas emocijas. Jo puse no tā ir tikai ķeksīša pēc, ne mazākā daļa emociju, vēlējuma, sirds siltuma. Tās ir mūsdienas, viss ir tikai tā pēc, ka tā vajag.

Izrotāta eglīte, pāris dāvanas zem tās, svecītes, ēdiena daudzums virtuvē, jā, tā tas sākās. Paēduši visi izklīst starp eglītes zariem un mulst no klusuma. Nav vairs laiki, kad kāds skaitīja dzejoļus, kad kāds dziedāja, vai kā savādāk. Tikai vārdi- tas tev, tas tev, paldies, lūdzu, paskaties. vaii.. Tie vārdi, kad saņem dāvanas. Izsaiņo, noblisini ačteles un paldies, man patīk! Cik vien bezpersoniski to var, bet lai izklausās, pēc īsta ''paldies''. Papriecājās, noburkšķ, un viss pa vecam. Pievēršamies televizoram, kādam koncertam un miegam.

Visa idealizētā pasaka jau sen saņurcīta guļ pagātnes atmiņās, par to, par laikiem, par emocijām. Tagad paldies par visu, paldies par neko un mēs saprotam, ka Ziemassvētki domāti bērniem, vai rozā briļļu īpašniekiem.