Pavasaris galvā.

Daudzu sirdīs kvēloja patiešām neuzveicamas alkas izrauties no ikdienas dzīves dūksnāja, apgūt to gaumi un paražas, kuras, kā tolaik uzskatīja, piemīt mākslas priesteriem, piesavināties viņu izsmalcinātās, vienaldzīgi ne vērīgās manieres, dzīvot studijās, baudīt zināmu brīvību, kura vienkāršo mirstīgo morālei un temperamentam liegta. /Teodors Dreizers "Ģēnijs"/

Un tas tikai tāpēc, ka mīlu sauli un siltumu, un smaidīgus cilvēkus. 

Jā, man ļoti patīk siltums, ka nav jātuntulējas nebeidzamajās apģērba kārtās, un vari justies brīvāk. Atliek tikai uzvilkt jaku un ielikt austiņas, un tad varu doties kur vien acis rāda. Patīkama sajūta- patiešām. Arī, nu jau diezgan ierastie Valmieras pastaigu laiki, tā ap 19.00, kad dodos satikt kādu. Laiks nu jau kļūst pavisam baudāms, nav vēja, viss ir mierīgi, pat šad tad dzirdams kāds putns, bet cilvēki, tie gan aizvien ir steidzīgi. Bet pati jau arī tāda- steidzīga. 

Dažreiz atliek tikai attapties, kad viss notiek par strauju, tomēr, kā man patīk baudīt. Aii, galīgi tas pavasaris iekāpis manā galvā un gribas tikai laiskoties. 

Tapēc iesākšu pavasari ar to, ka pārkārtošu istabu, lai tā savādāk, savādāk dzīve mājās man kļūst vienmuļa, lai gan šeit esmu tikai 2 reizes nedēļā. Mājās vakara pastaigas sanāk tikai ar Džeriju- nešpetnāko suni, kāds vien var būt. Varbūt, pa kādai ballītei šajā nedēļas nogalē, hmm?! Bet rīt uz koncertu- gribu redzēt, kā brālis dzied, ou jā. Pavisam šika sataisīšos, jo šad tad jau var atļauties. 

Un jā, šos vakarus pavadīšu neko nedarot un atpūšoties no visiem, jo lai gan ir pavasaris, dažreiz šķiet, ka viss ir kaut kā savādāk un nedaudz nomācošāk. Kaut kas iet uz galu, cits kaut kā sākums. Ai, es nezinu, dažreiz es vienkārši dusmojos uz sevi, ka nesaprotu ne to ko domāju pati, ne to, ko domā citi. Ai, ai, ai.. Bet Liene cer, ka nekas netuvojas beigām, jo tas ir tikai sākums. Un nu ko, drīz jau laimīgs un visādu citādu piedzīvojumu bagāts mēnesis būs pagājis, par ko es tiešām esmu priecīga! :) 

Esmu gatava pārmaiņām, tagad tikai uz priekšu! :)*^

Mazliet par skaistu, lai spētu noticēt.

Tu saderi ar mani, vai tad tu vēl neesi to aptvēris? Un visa pasaule ir tā vieta, kur mēs iederamies. Mēs esam dēkaiņi, pirāti, blokāžu pārvarētāji. Mēs varam doties pa visu pasauli, un, kamēr būsim kopā, tā piederēs mums./ Aleksandra Riplija "Skārleta''/

Just for freedom.

Look at you. You're young. You're scared. Why are you so scared? Stop being paralyzed. Stop swallowing your words. Stop caring about what other people think. Wear what you want. Listen to the music you want to listen to. Play loud as fuck and dance to it. Go out for a drive at midnight and forget you have work the next day. Stop waiting for friday. Live now. Do it now. Take risks. Tell secrets. This life is yours.

nekas.

..and I'm wondering if you're crazy just like me.

I lost my mind why can't you see.

When you can't bring feeling Like you always should You know everything is not always good.

Šodien es esmu kopā ar sevi un savām domām. Vienkārši sēžu uz domāju. Ne tikai mājās, bet arī pa ceļam. Piebrauc autobuss, es atvados. Iekāpju, un parādu biļeti, šoferis tik nosaka- tu sestā, es pamāju ar galvu. Ieņemu vietu, kaut kur pa vidu- ne sākumā, ne beigās. Autobuss nav pārpildīts- ne tuvu, tik vēl pāris cilvēki šajā pusdienslaikā dodas kaut kur. Es devos mājās. Buss iziet no AO un es ieslīgstu sevī. Ielieku austiņas un uzslēdzu savu mūziku un grimstu, dziļi jo dziļi sevī. Aizveru acis, jo vienmuļais skats pa logu mani nomāc. Sāku domāt par to, vai tiešām kaut kas ir manījies manī un tajā, ko es daru. Un secinu to, ka, laikam, jau gan, ka ir manījies. Esmu sākusi domāt pati par sevi vairāk kā par citiem, tāda daļa patstāvības manī atdzimusi no jauna... Domāju, domāju, bet vienmuļais skats pa logu paliek tas pats. Pieturā, pēc pieturas izkāpj cilvēki un autobuss tukšojas.  Padomāju to, ko viņi ir atraduši savu vietu uz kuru doties, bet es turpinu tikai braukt.. Skatos pulkstenī, pagājis tikai pusceļšs. Atliek atkal ieslīgt sevī. Izdomāju to, ka esmu kļuvusi spēcīgāka, tā tīri no cilvēciskā viedokļa- tāda vienaldzība, nu ne gluži, bet tāds pohujisms ir iestājies, pret visu slikto. Jo tikai padomājot, kas notiek, ir diezgan bēdīgi aptvert to, ka patiesībā ir sūdīgi. Nu tik tiešām sūdīgi. Daudz kas grimst, daudz kass. Bet es domāju, kā būs ar mani, vai arī es grimšu kopā ar visiem sūu* un atkal man sāpēs, vai tomēr ir iespēja, kā tikt ar to visu galā. .. Pa dzīvi es esmu cilvēks, kam patīk meklēt izeju situācijās, bet tagad jau tas nav atkarīgs no manis. 

Tā mans ceļš tuvojās galamērķim- mājām. Autobusā cilvēku pavisam maz, bet es viena no tiem. Izkāpju un mani sagaida tētis. Dodamies mājās. Un tagad esmu šeit un atkal domāju par to, kas notiek.Neaptverami. Sūdīgi. Dīvaini. Labi. Es nezinu, kas patiesībā notiek, un tas mani nomāc visvairāk- neziņa par notiekošo. Es negribu neko zaudēt, es gribu skaistu dzīvi, ar skaistiem cilvēkiem. Nē, tas nebija jāsaprot kā modes kults vai kas tāds, tas tā vispārīgi. Mierīgu dzīvi, jo dažreiz jāpiebremzē straujākajos līkumos, lai spētu izdzīvot. Dzīvot- nevis eksistēt! Un ja es kādreiz dusmojos tas ir tikai tādēļ, ka bail, bail pazaudēt. 

Un ilgāk par mirkli nekas nespēj būt,

Un vairāk par mirkli mums neiegūt. 

Es neticu mīlestībai, bet es ticu tam, ka pieķeros un bail pazaudēt.

P.S. Do 'u know that I love 'u? I probably already told you, but I'm going to keep saying it. There is no lies in these words, not one bit. Your smile keeps me alive. Is one more reason to keep fighting. I would give you my soul for comfort , even if it leave me dark and cold. When I hold you close, I can feel your heart beat fast , and I think to myself..

Pieķeru sevi domājot par lietām, kas deg, lietām, kas dziļumā ved. Es pieķeru sevi pie domas, ka bail pazaudēt. Atkal bailes par sevi, par kādu, par visu kopā. Dīvaini. Bet tik tiešām ir laiks, kad kādam ļoti pieķeries, un vairs nespēj iedomāties ikdienu bez kāda cilvēka. Katra diena vairs nav tik vienmuļa un tukša kā iepriekš. Varbūt nekas daudz tajā visā nav mainījies, bet tomēr, ir savādāk- labāk. 

Ir grūti aprakstīt to, kā es jūtos, jo liekas, ka tas viss var tik ātri izslīdēt no manas dzīves, kā smiltis caur pirkstiem, un kas izslīdējis to vairs nesavāks. Es negribu pazaudēt to, kam pieķeros. Iespējams kārtējā dzīves kļūda ir tā, ka es pārāk ātri pieķeros cilvēkiem un pēc tam ir tik grūti no kāda atteikties. Bet šoreiz nē, šoreiz es negribu atteikties no tā, kas patīk. Jā- es neticu tādai slimībai, kā mīlestība. tapēc neliekuļošu to sakot bez vajadzības. Es mainu dzīvi, lai beidzot es spētu domāt par sevi, ne tikai par citiem, jo dažreiz esmu cietusi dēļ tā, ka domāju pārāk daudz par citiem, pietrūkst atspēriena punkta, lai kļūtu pavisam laimīga es pati. 

Bet tagad ir savādāk, es esmu laimīga. Man patīk dzīve. Bet slaukot asaras no acīm es apzinos, ka man sāp, ja grib mani atstāt likteņa varā. Man nepatīk spēlēties ar likteni, jo viņš vienmēr iedala man kārtis ar kurām var gan uzvarēt gan zaudēt, bet es nepraša vienmēr zaudēju spēlē. Ne šoreiz, es, apsolu, ka ne šoreiz, jo es cīnīšos par to, lai es būtu laimīga. Un spētu darīt laimīgus arī citus. Es nezinu, ko es darītu, ja pazaudētu, nu jau tik svarīgu cilvēku no savas dzīves. Jo tagad cilvēks ir daļa no manis. 

Jo kad draugi ir pievīluši un viss iet galīgi greizi es varu piezvanīt un pateikt- man iet grūti, palīdzi man, un man pateiks- ja vajadzēs es būšu klāt. Vienkāršie apskāvieni garāmejot liek man smaidīt, smiekli liek man baudīt dzīvi. Un es esmu laimīga, pa ilgiem laikiem. Un es apsolu, ka kādreiz es pateikšu- līdz nāve mūs šķirs. Bet mēs esam stipri un mūs nešķirs nekas. Cīņa. 

http://www.youtube.com/watch?v=qbI5SWCLb-8&list=FL2Ru5LsZyyhGVnFqRLTb38g&index=2&feature=plpp_video

Apjukt prožektoru gaismā

Stereotipi, lai paliek tiem, kas tic..


Ir nieka 6dienas pusdienslaiks, jeb 13:13, esmu mājās, laimīga un jā, atpūšos. Man īstenībā ir pietrūcis atpūtas, tādas, ka nav nekas jādara, par neko jāuztraucas, un laiku var pavadīt vienkārši ar sevi. Beidzot viena, ne kopā istabā ar vēl 3 vai vairāk cilvēkiem, pilsētā, kur nav tik neskaitāmi daudz steidzīgu cilvēku, un ārā ir patiešām smeldzīgs laiks. Patīkama šī mana vienkāršā 6diena. 
Piecēlos ātrāk nekā bija plānots, bet vismaz paspēju savu kāju spert ārā no mājas, ne visu dienu bezjēgā pavadīt pie datora. Ārā patiešām ir skaists laiks, vismaz priekš manis. Mīlu to sauli, kas silda, un puskusušais sniegs arī man netraucē, jo kājās gumpīši. Nopirku sev divas jaunas kleitas, kas padarīja šo dienu vēl lieliskāku, jo nav jau tā, ka nepatīk pucēties.  Te pat virtuvē cepās meduskūka, jo gribējās savējos arī iepriecināt šajā, man patīkamajā dienā. 


Skolā man iet labi, ja tā var teikt, jo iet jau visādi. Kārtējās intrigas kaut kur vērpjās, bet tas nekas. Ar mani ir lieliskais 4trinieks. Patīk jau man tie draudziņi, ar viņiem diezgan lieliski pieduramies ikdienā. Lielie čupa čupsi ir vienkārši vienojoša lieta, un otreiz izmantojama.  Daudz smieklu, filmu un jāa, ļoti patīk. Un mani laimīgu dara arī viņš. 


Mācību gads strauji tuvojas beigām, kas mani iepriecina un satrauc- dažādi. Bet tas nozīmē to, ka man jācenšas vēl vairāk, un haļavas laišanu liks pie malas!


Bučas!