I lost my mind why can't you see.
When you can't bring feeling Like you always should You know everything is not always good.
Šodien es esmu kopā ar sevi un savām domām. Vienkārši sēžu uz domāju. Ne tikai mājās, bet arī pa ceļam. Piebrauc autobuss, es atvados. Iekāpju, un parādu biļeti, šoferis tik nosaka- tu sestā, es pamāju ar galvu. Ieņemu vietu, kaut kur pa vidu- ne sākumā, ne beigās. Autobuss nav pārpildīts- ne tuvu, tik vēl pāris cilvēki šajā pusdienslaikā dodas kaut kur. Es devos mājās. Buss iziet no AO un es ieslīgstu sevī. Ielieku austiņas un uzslēdzu savu mūziku un grimstu, dziļi jo dziļi sevī. Aizveru acis, jo vienmuļais skats pa logu mani nomāc. Sāku domāt par to, vai tiešām kaut kas ir manījies manī un tajā, ko es daru. Un secinu to, ka, laikam, jau gan, ka ir manījies. Esmu sākusi domāt pati par sevi vairāk kā par citiem, tāda daļa patstāvības manī atdzimusi no jauna... Domāju, domāju, bet vienmuļais skats pa logu paliek tas pats. Pieturā, pēc pieturas izkāpj cilvēki un autobuss tukšojas. Padomāju to, ko viņi ir atraduši savu vietu uz kuru doties, bet es turpinu tikai braukt.. Skatos pulkstenī, pagājis tikai pusceļšs. Atliek atkal ieslīgt sevī. Izdomāju to, ka esmu kļuvusi spēcīgāka, tā tīri no cilvēciskā viedokļa- tāda vienaldzība, nu ne gluži, bet tāds pohujisms ir iestājies, pret visu slikto. Jo tikai padomājot, kas notiek, ir diezgan bēdīgi aptvert to, ka patiesībā ir sūdīgi. Nu tik tiešām sūdīgi. Daudz kas grimst, daudz kass. Bet es domāju, kā būs ar mani, vai arī es grimšu kopā ar visiem sūu* un atkal man sāpēs, vai tomēr ir iespēja, kā tikt ar to visu galā. .. Pa dzīvi es esmu cilvēks, kam patīk meklēt izeju situācijās, bet tagad jau tas nav atkarīgs no manis.
Tā mans ceļš tuvojās galamērķim- mājām. Autobusā cilvēku pavisam maz, bet es viena no tiem. Izkāpju un mani sagaida tētis. Dodamies mājās. Un tagad esmu šeit un atkal domāju par to, kas notiek.Neaptverami. Sūdīgi. Dīvaini. Labi. Es nezinu, kas patiesībā notiek, un tas mani nomāc visvairāk- neziņa par notiekošo. Es negribu neko zaudēt, es gribu skaistu dzīvi, ar skaistiem cilvēkiem. Nē, tas nebija jāsaprot kā modes kults vai kas tāds, tas tā vispārīgi. Mierīgu dzīvi, jo dažreiz jāpiebremzē straujākajos līkumos, lai spētu izdzīvot. Dzīvot- nevis eksistēt! Un ja es kādreiz dusmojos tas ir tikai tādēļ, ka bail, bail pazaudēt.
Un ilgāk par mirkli nekas nespēj būt,
Un vairāk par mirkli mums neiegūt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru