trešdiena, 2012. gada 7. marts

Es neticu mīlestībai, bet es ticu tam, ka pieķeros un bail pazaudēt.

Hand Bond Promise Forever

P.S. Do 'u know that I love 'u? I probably already told you, but I'm going to keep saying it. There is no lies in these words, not one bit. Your smile keeps me alive. Is one more reason to keep fighting. I would give you my soul for comfort , even if it leave me dark and cold. When I hold you close, I can feel your heart beat fast , and I think to myself..

Pieķeru sevi domājot par lietām, kas deg, lietām, kas dziļumā ved. Es pieķeru sevi pie domas, ka bail pazaudēt. Atkal bailes par sevi, par kādu, par visu kopā. Dīvaini. Bet tik tiešām ir laiks, kad kādam ļoti pieķeries, un vairs nespēj iedomāties ikdienu bez kāda cilvēka. Katra diena vairs nav tik vienmuļa un tukša kā iepriekš. Varbūt nekas daudz tajā visā nav mainījies, bet tomēr, ir savādāk- labāk. 
Ir grūti aprakstīt to, kā es jūtos, jo liekas, ka tas viss var tik ātri izslīdēt no manas dzīves, kā smiltis caur pirkstiem, un kas izslīdējis to vairs nesavāks. Es negribu pazaudēt to, kam pieķeros. Iespējams kārtējā dzīves kļūda ir tā, ka es pārāk ātri pieķeros cilvēkiem un pēc tam ir tik grūti no kāda atteikties. Bet šoreiz nē, šoreiz es negribu atteikties no tā, kas patīk. Jā- es neticu tādai slimībai, kā mīlestība. tapēc neliekuļošu to sakot bez vajadzības. Es mainu dzīvi, lai beidzot es spētu domāt par sevi, ne tikai par citiem, jo dažreiz esmu cietusi dēļ tā, ka domāju pārāk daudz par citiem, pietrūkst atspēriena punkta, lai kļūtu pavisam laimīga es pati. 
Bet tagad ir savādāk, es esmu laimīga. Man patīk dzīve. Bet slaukot asaras no acīm es apzinos, ka man sāp, ja grib mani atstāt likteņa varā. Man nepatīk spēlēties ar likteni, jo viņš vienmēr iedala man kārtis ar kurām var gan uzvarēt gan zaudēt, bet es nepraša vienmēr zaudēju spēlē. Ne šoreiz, es, apsolu, ka ne šoreiz, jo es cīnīšos par to, lai es būtu laimīga. Un spētu darīt laimīgus arī citus. Es nezinu, ko es darītu, ja pazaudētu, nu jau tik svarīgu cilvēku no savas dzīves. Jo tagad cilvēks ir daļa no manis. 
Jo kad draugi ir pievīluši un viss iet galīgi greizi es varu piezvanīt un pateikt- man iet grūti, palīdzi man, un man pateiks- ja vajadzēs es būšu klāt. Vienkāršie apskāvieni garāmejot liek man smaidīt, smiekli liek man baudīt dzīvi. Un es esmu laimīga, pa ilgiem laikiem. Un es apsolu, ka kādreiz es pateikšu- līdz nāve mūs šķirs. Bet mēs esam stipri un mūs nešķirs nekas. Cīņa. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru