Diezgan mulsinoši saprast to, ka patiesībā pietrūkst jau vēl ar vien. Pagājis vairāk kā gads, piedzīvoti citi laiki, bet aizmirst ta nespēju šā vai tā. Mani mulsina šis fakts pat ļoti.
Laiki, kad mēģināju sev ieskaidrot, ka jāienīst, vienkārši jāienīst šis cilvēks, bet nekādīgi to nespēju. Vēl ar vien pārņem zinātkāre un varbūt pa greizsirdība, vēlme nevienam neatdot šo cilvēku. Bet kapēc tas viss ir tieši tā kā ir.

Itkā viss ir tik sens, bet, laikam Tu ievēlies manā sirdī uz palikšanu un tā ir tā lielā mīlestība, ko sauc par pirmo. Jo vienmēr kad skatāmies šovu ''Precamies'' iedomājos, ja piedalītos šovā stāstītu par Tevi. Es apmulstu dēļ tā, ka es saprotu, cik es esmu nepārspējama sagrāvēja, jo kurš gan cits, ja ne es visu sabojāju. Protams es. Un nožēloju to visu šo laiku.

Mēģinājumi sameklēt brīvību ar citiem veicās ar ierobežojumiem un atkāpšanos, jo viss ko es darīju, domāju saistījās ar Tevi. Iedod kādam roku, bet sajūti- neko. Apskauj kādu, sajūti-neko. Ar Tevi tā nebija.

..es ienīstu šo visu, patiešām.

Art

Esmu aizvadījusi divas pieredzes un pozitīvu emociju pilnas dienas. Man bija iespēja pārstāvēt skolu valsts konkursā. Protams, mākslas. Katrā ziņā tas bija lieliski. Es satiku māksliniekus, baudīju ar viņiem dīvainu mūziku daudz smieklu un jā, vienkārši iepazinos ar viņiem. Ieguvu neatsveramu pieredzi, apskatīju citu darbus  un spējas. Galu galā, priekš pirmās reizes valsts konkursā neslikti- 4 un 5 vieta no 11.

Par manu darbu bija labas atsauksmes, tomēr līdz galam netika uztverta mana ekstravagantā domāšana, tas nedaudz apbēdina, jo, ja viss netiek pasniegts vienkāršā skatījumā uz dzīvi, to tā nesaprot. Bet šīs divas dienas bija tik ļoti fantastiskas!

Perfektā dzīve- vai tāda vispār iespējama? Dien-dienā saskaroties ar cilvēkiem, kas sevi nenovērtē, jo šķiet, ka ir par resnu, lai gan ir tik ļoti tievi, mati nav tik spoži kā gribētos, vai deguns par lielu, kā varētu vēlēties. Tas tiešām mani tracina, nu nopietni. Cilvēki, tak mīliet sevi kādi nu jūs esat, tomēr, ja tas ir tik neiespējami, darāt kaut ko lietas labā. Skrieniet, mainiet matu krāsu, griezumu, ejat uz solāriju, vai kaut ko, tikai nepīkstat par katru sīkumu. Darāt visu, līdz beigās jūs kļūsiet par attēlā redzamo figūru. Jā, figūru, jo tā ir tikai plastmasa, plastmasas āriene, ne sirds.
Visi jūs vērtēs pēc ārienes, bet galvā tukšums. (:

Mīlestība ir kā narkotikas. Sākumā tevi pārņem eiforija, tu ļaujies tai pilnībā, bet nākamajā dienā jau gribi vairāk. Tā vēl nav saindēšanās, bet tev patīk šī sajūta, un tu jūties spējīgs sevi kontrolēt. Tu domā par mīļoto divas minūtes un aizmirsti par viņu uz trīs stundām. Pamazām tu pie šā cilvēka pierodi un kļūsti pilnīgi atkarīgs no viņa. Tagad tu domā par viņu trīs stundas un aizmirsti vien uz divām minūtēm. Kad mīļotā nav tuvumā, tu jūties kā narkomāns, kam pietrūkst kārtējās devas. Un, tāpat kā narkomāni zog un pazemojas, lai iegūtu nepieciešamo, arī tu mīlestības vārdā esi gatavs uz visu.

mīlestība, Paulu Koelju

Nē, es neesmu iemīlējusies. Es vienkārši mīlu tekstus par sajūtām. Un vispār esmu saviļņota, jo uzzināju to, ka  pirms manas dzimšanas dienas gaidāms vēl kāds brīnumiņš manā radu pulkā. Māsīca/brālēns, lai to lemj kas augstāks.

Ir Marta trešā diena, tātad būtu jāsajūt jau saules kņudinošo staru skārieni acīm un žilbt no tā visa, tomēr, ne gluži tā ir, kā vēlētos. Ārā kupenas un sniegs negrasās atkāpties.

Lai nomāktība aiziet un vietā nāk kas svaigs un patīkams. Tā nu blogs kļuvis saulaināks un pavasarīgāks. Taču saturs nemainās- ''šis nav stāsts par perfektām attiecībām, augstiem sasniegumiem un tā tālāk- šis ir stāsts par realitāti!'' 

Pasaulē atgriežas krāsas. Trotuāriem sajūta, kā izgrieztai grīdas lupatai, jo plicis tikai slapjuma glāsts. Viss sāk kust, un atkūst arī kas cits.
Bauda dzīvot ir savāda lieta, tā liek darīt savādas lietas un savādi uzvesties. Ar vienu kāju par ''jā'' ar otru, par ''nē'', bet beigās, baudas nekādas, jo šī neizlēmība ir kā apsēstība. Prāts apsēsts ar nemitīgām vēlmēm, bet sirds liek atslābt un neiekarst, tāda tā dzīve bez robežām. Prāts atkūst, bet sirds paliek sasalusi, un nedomā atkust uz vienu uzsaucienu.

....................
Vēlos baudīt sajūtu, kad asaras rit pār vaigiem, tādēļ jānoskatās kāda filma, kas liks padomāt, apdomāt, sadomāt..

Par putniem un burvju adatām2

..piepildīju savu 2 gadus briestošo sapni, tieši '13 gada 12 februārī. Kā tas viss sākās?
Mana 17. dzimšanas diena, ballīte. Tomēr kursabiedri, jeb precīzāk mīļākie no maniem biedriem uzdāvināja man sen kārotu dāvanu, jeb tetovējumu.
Es zināju, ko, kur un kapēc gribu. Tā nebija spontāna ideja, nepavisam ne, tā bija zīme, pēc kuras es ilgojos, tā zīme, kas dod man spēku ikdienā, un liek man atcerēties kas man ir svarīgs. Man tas nozīmē tik ļoti daudz. Gan tas, kam es ticu, uz ko es tiecos, un tas, kas ir iemācījis būt tādai, kāda es esmu..
Bet vakar, līdz pašam brīdim kad jāguļās zem adatas es jutos mierīga, pavisam. Viss lēni un pārliecinoši tika saskaņots ar meistaru. Laiks gulties un tapt par jaunu cilvēku, īstenot savu kvēlāko sapni.
Tagad gan sirds sitās strauji, bet man tikai pajautāja:'' esi gatava?'' es atbildēju-'' protams''! Kursabiedri, kas bija man līdz skatījās ar izbrīnu un gaidīju, kā es reaģēšu uz pirmo adatas glāstu. Bet viss notika pavisam vienkārši, es gulēju, iegrimu savā mīļākajā mūzikā, kas negaidītā kārtā skanēja arī salonā, un nu jau es biju mierīga.
Ieslīgusi sevī, ar adatas glāstiem uz lāpstiņas. Tās sajūtas bija neaprakstāmi fantastiskas, nu nopietni. Tās nebija sāpes, varbūt bija, bet kaut kas man lika būt mierīgai, un izjust to procesu ar smaidu sejā, jāa, man tas tik tiešām patika.
Viss beidzās kādā puss stundā, bet tas bija mirklis, patīkams.
Es izdarīju to, ko jau tik ilgi vēlējos. Tagad esmu pārliecināta, ka mana izvēle bija pareiza, jo zīmējums tiešām ataino mani un manus mērķus. Tas mani dara stipru, un es esmu laimīga.