Paņem saujā. Vienkārši paņem un jūti. Tik vienkārši. Nav nekā sarežģītāka par dzīvi, bet mēs paši to sarežģijam vēl vairāk, nekā vajadzētu. Ir cilvēki kuri jāizsvītro no savas dzīves, bet ir cilvēki, kuriem jāpaliek tur, tā- pavisam! Mēs svītrojam, svītrojam, atstājam, svītrojam....

Lapa pavisam sasvītrota, bet daži tukšumi. Nevajag pazaudēt šo tukšumu lapā, savādāk viss būs tikai mudžeklis, svītru mudžeklis. Šis tukšums lapā ir tavu iekšējo sajūtu pilnība. Kā puzle. Tevī kaut kas trūkst, un lūk, tev tagad ir iespēja to tukšumu aizpildīt. Savu puzles gabalu es atradu.

Un zini, man ļoti pietrūkst mūsu garo pastaigu, līdz tumsai. Braucienu ar velo, kuru tu man uzticēji par vienu vienīgu 'paldies'. Par laiku, kad padevi roku, lai nenokristu, kad kāpu lejā no kalna. ..kad sauci mani par muļķīgu, ja nesapratu kādu no taviem domu gājieniem.
Nebija viegli ar tevi, man bija jābūt savādākai, nekā es esmu patiesībā, man bija jābūt skaistai- vienmēr. Pieklājīgai-vienmēr, bet biju jau pie tā pieradusi. Tu nežēloji manis dēļ ne santīma un lutināji mani. Tu- mans labākais draugs. Tev es dāvināju savus mākslas darbus, tā vienkārši, jo tie pie tevis būs drošībā. Jā, man tā pietrūkst.
Beigās jau bija savādāk, jo kaut kādā ziņā uztvēru tevi savādāk, nekā tikai draugu. Bet kurš gan cits, ja ne es atkal visu sabojāju, mana muļķība, laika trūkums, un es nezinu kas.
Lai nu kā, tu biji mans labākais draugs, labākais no visiem labākajiem draugiem, kas man bija. Bet nu vairs man nesmaidi, nesildi mani savos apskāvienos, neapsmej mani, un neķircini. Pat nesasveicinies ar mani, kur nu vēl savādāk. Sāp, taisnība.
Tagad tev ir meitene, kuru aiz rokas ved uz vietām, kuras kādreiz kā draugi apstaigājām, ak, jā, esmu greizsirdīga, tā notiek, jo tu biji mans labākais draugs.
Lai nu nu kā, es ceru, ka tev ir viss un sapņi pieplildīti.

Ziniet, neviens vārds, neviena roze nespēj stāvēt līdz sajūtām, kad uzvari. Tu ej uz trenniņiem, šausti sevi par to, ka nesanāk, vai gluži otrādāk, ir slinkums kaut paspert soli uz priekšu. Bet tad nāk prātā domas, ka tas ko dari, tiek darīts tikai sevis dēļ.
  Mēs- pludmales volejbolisti, krītam daudz, bet tad atkal pieceļamies. Kā saka trennere:''Tu zaudēji punktu, bet tagad sāc visu no jauna, tā epizode pagāja, nu nāk nākošā!''. Un zini, ir stimuls sākt spēlēt savādāk. Pēc trenniņiem ir nežēlīgs nogurums, saule kārtīgi pacepinājusi, bet tās sajūtas,kad tu uzvari kādu spēli ir neaprakstāmas,un tas jau notiek tādēļ, ka trenniņos ir gājis grūti.
Viss ko mēs darām ir sevis dēļ, ne trennera, ne kāda cita, tikai sevis dēļ, pat tad, ja gribi ieriebt pretiniekam, vai kādam citam ko pierādīt.Viss stimuls iet caur sevi, vēlme virzīties augšup un sasniegt mērķi.

Tā likteņa ironija, kad viss likās tik, tik patiesi, bet beigās viss ir kā vienmēr- nekā. Tas ir apmēram tā.

Tuvojas rudens, tātad lietus periods. Tu dodies uz apavu veikalu, lai nopirktu gumijas zābakus, tu nopērc iespējams modernākos, lieliskākos un ērtākos. Staigā pa dranķīgo laiku, tie tavas kājas saudzē, lai nekļūst mitras, un gluži vienkārši silda un nenodara tām pāri. Tie bija vienas sezonas apavi. Mainījās gadalaiki, laik-apstākļi un pārējās likteņa sakritības. Tomēr, kad nejauši uzlija lietas, tu sniedzies pēc saviem kādreiz mīļajiem gumijas zābakiem, kas bija nevērīgi aizmirsti. Tu gribēji viņus atkal uzvilkt, lai tie kalpotu tā pat kā iepriekš.Bet šoreiz bija savādāk. Tie berza, un kaut kur bija parādījusies sūce. Atliek tikai izlemt- izmest pa visam, vai tomēr nest pie kurpju meistara, bet varbūt nopirkt jaunus?

Gribas jaunus, bet gribas paturēt arī vecos. Tu dodies uz veikalu, nopērc jaunus, bet tie nekalpo kā vecie, nav tik ērti, nav tik skaisti, bet līst taču lietus, nav izvēles, kaut kas kājās taču ir jāvelk. Tomēr prātā joprojām, zābaki, tie pirmie- lieliskie. 

Jāmēģina vēlreiz tie salabot. Tā nu tu dodies pie labākā kurpnieka pilsētā, lai tas salabo gumijas zābakus, kuru vērtību tu apzinies tikai tad, kad tie bijuši nobružāti, aizmirsti un jau ieplēsti. Likās cerīgi. Pēkšņi kurpnieks pasaka;'' Mēs nelabojam gumijas zābakus, kas saplēsts, saplēsts. Šis ir tāds savāds materiāls!'' Tu tikai pasaki:''Es ļoti vēlos, tikai šos..''

Redzi, tā pat ir ar cilvēkiem. Cits ir valkātājs,cits gumijas zābaks, bet kļūdas ir tas meistars.

Ir lietas, ko tu dari sevis dēļ, tā vienkārši-pērc paša priekam, lieto paša priekam, un vienkārši sev..

Mana grāmata ir atvērta. Atliek tikai reizi, pa reizei pašķirstīt tās lappuses un apjaust, cik patiesībā dzīve ir skaista. ''Jūtas ir kā mežonīgi zirgi'',bet nē, šoreiz par vilkiem. Es nezinu, vai kādreiz esi iedomājies, cik viņi ir skaisti un nepieradināmi, vai ne? Tā ir īstā burvība.
Bet es taču neesmu vilks, es nodomāju. Bet kādēļ tad mani neviens nespēj pieradināt? Es skrienu, smejos, raudu un meklēju, es meklēju to, nu jā, to pašu- miera sajūtu. Kā nevaru, tā nevaru atrast. Varbūt nemāku. Pašlaik ir kaut kāds periods,kad vienkārši nevaru apstāties un pateikt- pietiks. Lien, vienkārši pietiks skriet. Man katrs vakars ir jāpavada darbībā, savādāk tas liekas izniekots. Lūdzu, pieliekat mani kāds pie vietas.

Un apstājies pie tā, ka tavā draugu sarakstā ir neskaitāmi daudz personu. Telefon-kontaktu saraksts ir pārpildīts, bet kad vēlies parunāties, tev vienkārši nav kam uzrakstīt, vienkārši lai parunātos.