Par tiem, kas aiziet- uz brīdi, tālāk, uz visiem laikiem- par tiem, kas prata pieskarties sirdij, kaut ar dvašu.

Redzi, tā jau dzīvē notiek. Tā mēs noteicām, kad ar meitenēm sēdējām kojās un runājām par dzīvi. Tā notiek vienmēr, visu laiku, nu... .. varbūt ik pa laikam. Tavā dzīvē ienāk cilvēks. Nav svarīgi- meitene, vai džeks, bet ienāk.
Tā jūs iepazīstaties, sākat uzticēties, dzīvojat laimīgi, draudzīgi un tā.. Un tad pienāk diena, kad viss. Jūs vairs nerunājat, nesazināties un pat nezināt ko otrs dara, ja neapskatāties twitterī vai swarm'ā. Cik nožēlojami patiesībā.

Un tā mēs dzīvojam, nekad nezinādami kāpēc tā ir noticis. Kad daļa no mums, mūsu draugiem/paziņām ir zudusi. Dažreiz tik ļoti... Tik ļoti...


Es zinu, muļķīgs salīdzinājums, bet tas ir gandrīz kā apsolīties- līdz mūža galam, un beigās tās draudzības mūžs ir īsāks par dzijas ceļu, kurš ved gar māju. Skumji, ne tā?

un vai Tu tagad- jā tu, iedomājies kādu cilvēku ar kuru zudusi ciešā saikne, lai gan kādreiz domāji, ka tā nebūs, ka jūs 'būsiet viens otram?

Varbūt. Bet kāpēc mēs tā darām? Mēs baidāmies?- ja tā, no kā?- no tā, ka savam labajam draugam, kuram varējām uzticēt lielāko daļu savas dzīvēs mēs nevaram pateikt- es kļūdījos, tu kļūdījies, es tevi vēlos sev blakus tuvāk,nekā dr.lv online sarakstā.
Mums kauns atzīties? Mums...
Visvairāk mūs var atturēt vēlme vilties. Bet ja nu draugs vīlās mūsos?- Dots pret dotu.
Man nepatīk zaudēt, bet tas notiek tik bieži.
Varbūt tā ir lemts- viens ienāk, cits iziet. Kā loks. Jo pārapdzīvotība draugu lokā nav ļauta.

Bet joprojām, mās'!

Rudens vienmēr bijis mans gadalaiks. Mīļākais un  nīstamākajs, bet ne par to šoreiz ir stāsts.

Nejauši twitterī izlasīju frāzi: ''Ja tu būtu dzēris, un būtu vienā istabā ar visiem puišiem, kurus tu esi mīlējusi, vai kuri tev ir bijuši ļoti svarīgi-kuru tu izvēlētos/ ''kristu'' ap kaklu?

Likās, ka visu dzīvi es atdotu, lai atkal kristu viņa skavās- tā pirmā un lieliskā, bet pēc pēdējās reizes, kad tikāmies, un kaut uz pāris mirkļiem biju viņa vienīgā, es sapratu to, ka visus šos gadus es alku piepildīt vienu- atkal sajust to, ko jutu sākumā. Tos taureņus vēderā un galvā, to atkal satikšanās prieku un šķiršanās rūgtumu, bet zini.. .. lai kā es to negribētu atzīt- taureņi ir aizlidojuši, satikšanās prieks pārvērties parastākajā ''čau'', bet šķiršanās rūgtums, tas kaut kādā ziņā ir pagaisis.
Visu šo laiku es tiecos pēc atmiņām, nepiepildītiem mērķiem. Atmiņas, tomēr, ir skaistākas par to, kādu biju iedomājusies esošo situāciju. Un labi vien ir, ka atkal mūsu lūpas satikās. Tās bija pēdējās atvadas, kuras vilcinājām  gadus.
Un tagad atkal par pašu tēmu. Vai es zinu, kuram es kristu ap kaklu? ..Es nezinu.
Sāku ''lasīt'' kopā atmiņu drumstalas par saviem mīļākajiem vīriešiem... .....              .........      .........
Bet vai vispār ir kāds, kura dēļ ir vērts vēl reizi atvērt sirdi nezināmajam?
..atveru savu kontaktu listu telefonā.
..saprotu, ka vienīgie vīrieši, kuri manā dzīvē ir bijuši svarīgāki par pāris randiņiem un skūpstu pilsētas parkā ir tikai divi. Vienu es pieminēju tikko, bet otrs ir tas pats, kurš manu sirdi salauza tik ļoti, ka negribējās ne ēst, ne gulēt. Un vai ir vērts vēl reizi sev nodarīt pāri, ar tiem pašiem cilvēkiem, tām pašām kļūdām un tām pašām asarām?!
Nē.

''Uz brīdi īsu, bet tik patiesi īstu..''

 

Nekad neticēju, ka tas varētu notikt. Bet kaut kur dziļi sevī es cerēju. daudzpunkte. 

4

Pirms sāc lasīt, uzspied ''play'' - https://www.youtube.com/watch?v=prbntRmBgio
Pirmo reizi pa ilgiem laikiem šim ierakstam ir nosaukums. Četri. Tik cilvēki mēs bijām. Tik dienas - reiz divi, mēs nodzīvojām kā vislieliskākais draugu loks.
13.gada vasara. 4. augusta nedēļa. Viņš, kas teica: ''Šodien ir vienīgā diena 200 gadu laikā, kad varēs redzēt Marsu, vai nevēlies to ieraudzīt kopā ar mani?''.Es piekritu. Bet nakts bija tik apmākusies, ka zvaigžņu pāris iemirdzējās, bet ne Marss. Tā mēs tur sēdējām- divi, gandrīz nepazīstami cilvēki, ,kaimiņi. Bikli runājām par pašsaprotamām lietām un zvaigznei krītot viņš mani... jā..samulsināja.
Bijām divi vien. Tie paši 4, tikai izdalīti uz 2.
  Otrs mūsu zvaigžņu pāris radās iespējami savādāk, bet par to mani pirksti klusē.
Tā sākās mūsu stāsts. Vasaras beigu neaizmirstamākie piedzīvojumi. Garas naktis pie ezera, kad vienīgais, kas bija vajadzīgs bija apziņa, ka esam četri. It kā kopā, bet tomēr sadalīti uz divi. Bijām mēs, klusums, neliels mulsums, un apziņa, ka šīs naktis ir mūsu.
Ugunskurā degoši maršmellovi, un smiekli par tiem. Pastaigas līdz laipai, lai pabūtu divatā. Un ciešākie apskāvieni, ar čukstiem- tu esi labākais, kas ar mani ir noticis. Un uz jautājumu:'' Kas būs, kad būsim katrs savā pilsētā, tiek atbildēts- viss būs labi, mēs esam viens otram un tas ir galvenais.''
Ticība, ka tā arī būs, protams, nerimstoša.
Sacensības, treniņi un vēlme tur būt, lai tikai satiktu savu četrinieku. Tandem4.
Tas bija skaisti. Bet šodien, tieši pēc gada tas liekas neiespējami.
Mēs, meitenes, slaukām asaras un domājam par to, bet vai 'mūsu vīrieši par to aizdomājas, diez vai. Bet es atdotu daudz, lai tikai vēl vienu vakaru, varētu pavadīt ar aukstām rokām un karstiem skūpstiem, maršmellovu smaržu un neizpildāmiem solījumiem.
Arī ja vīrieši to neatceras, gribētu, - ja nu kādreiz iedomājaties, tad pasmaidāt, jo tas bija skaisti.

 

Pirms gada es tev stāstīju, cik laimīga esmu. Cik dzīve ir skaista. Tad sūdzējos par to, kā no manas dzīves aizgājusi daļa manas laimes.
Un pēc gada mēs atkal tiekamies tieši tur, kur šķīrāmies. Šeit.
Jā, pirms gada likās, ka manas dzīves lielā iespēja beidzot ir atnākusi, nu tas princis- ar to balto zirgu. Bet īstenībā cik ātri viņš atnāca, tik pat ātri viņš aizbrauca, tikai šoreiz ne ar zirgu, bet savu sudraba bēmvē.
Tādi jau, laikam, ir tie bembisti- atbrauc, paplosās un aizbrauc. Viņš mani pamatīgi saplosīja, sameta šķembas tieši sirsniņā. Šķiet, ka pāris no viņām joprojām šad tad ieduras.
Mums tagad būtu jāpaceļ vīna glāze un jāuzsmaida ar tekstu: ''tad par to mūsu gadadienu!'', bet nu glāze jāceļ man vienai un jāsaka: ''Par bēdu aizlieto kristālu, un par to, lai tā vairs nenotiek!''
īstenībā visas šīs bēdas biju jau sen atlikusi malā, bet kā pienāk tā mana mīļākā augusta nedēļa, tā atkal acīs mirdzums. Lai gan es zinu, ka tu pat neatceries ,kā mēs satikāmies zvaigžņu lietū, kā sildīji manas rokas pie tējas tases un uzdevi neskaitāmos jautājumus- par ko tu domā?
Pēc gada es beidzot spēju atzīties, par ko es domāju:''Ko es darīšu tad, kad šis viss beigsies?!''
Atbilde nu ir skaidra: Stāstīšu draugiem, ka tas bija skaistākais romāns, kas iesācies pēdējā vasaras nedēļā. Tās bija naktis, kad jautāju- kas notiks, kad tu būsi prom, kas notiks.. Un tu tikai man glāstīji galvu sakot: '''tā nenotiks, es būšu tev blakus..''
Un kāpēc ir tā jāmelo.
Blakus man biji tos mēnešus, kad tev tas bija izdevīgi, tagad atliek tikai uzsmaidīt brīdī, kad satieku tevi un ar vēlmi pajautāt- pa kuru laiku mēs izšķīrāmies, jo tā īsti tu man to nepateici, tikai pagriezi muguru..
Bet neko, viss ir labi- tev. Jo tu iemīlējies naudā. Tev tagad ir labi. Un es par to priecājos.
Un ,tomēr, gribētu, lai tieši mūsu īstajā dienā tu man piezvani un pasaki-  vai nevēlies glāzi vīna un vienu zvaigžņotu nakti nomodā?
Es apsolu tev pateikt, ka zvaigznes vari nonest savai draudzenei, man pietiks ar domu, ka tu zini manu vārdu, un to pasaki tikai.. nekad.
Laiki ies, bet manā dzīvē paliks viena maza dvēselīte, kas vienmēr atgādinās par šo pēdējo vasaras nedēļas dienu, kurā viens otram teicām- tu mans, es tava. Mana māsīca. Redzi, viņai būs gads, tas gads, kas vairs nav mūsu. Es viņu mīlu. un tevi..
Tikai neaizmirsti...

Attiecībās nevar dzīvot kā ņerga pa salātlapām.Tā teiktu mana kursa biedrene. Bet tā ir. Ja esot attiecībās, aizliedz izklaidēties ar draugiem, un sevi piesien meitenei pie labā sāna, tu manās acīs esi salāts. Un es tevi varētu plūkāt un plūkāt. Tavs draugs ir arī mans draugs. Un viņam arī gribas vieglprātīgu sēdēšanu pie bāra un smiešanos par sekliem jokiem, kokteili un lattee. Un tu neļauj?
Mani tas apbēdina.
Tāpēc, džeki, neesiet ņergas un nedzīvojiet pa salātlapām. Visam ir mērs. Un visi grib nedaudz vieglprātības glāzes 6dienas vakarā.

Dažreiz jau nevajag daudz- pavisam nieku.

Kad esi slavas zenītā viss liekas perfekti, lieliski un neiedomājami. Liekas, ka esi pasaules valdnieks kaut tikai savā, vienā jomā. Tu esi labākais. Nepārspējamais. Es tam ticu. Un tad tu man saki:'' Es nākamgad spēlēšu ar viņu!''
Un es nesaprotu, kā? Kā tu grasījies man to pateikt tā, lai man nesāp. Zini, draugs, partneri, šis teikums lika nedaudz sagrūt manai pašapziņai un vēlmei celties. Tikai.... tu to nesaprati.
Jā, tagad Tu esi viens no labākajiem, sev. Un arī man. Bet manam viedoklim šeit nav vietas. Tikai atceries, kurš bija cilvēks, kurš iemācīja Tev iemīlēt sportu, kā to mīlu es. Kurš bija tas, kas pat brīdī, kad nezināji noteikumus teica:''Es spēlēšu ar Tevi vienā pārī!''. Tu jau esi to aizmirsis. Kurš cīnījās dēļ visa un atbalstīja... Bet tas jau bija sen, bet ''paldies'' jau ir par daudz lūgts.
Kad atcerēsies piesakies.

#volley