One, two, three

HEI! Kārtējā nedēļa ir iesākusies. Nu labi, tā iesāksies rīt, bet ir pavadītas diezgan saturīgas brīvdienas. Sāksim ar to, ka 5dien satiku sen neredzētu draudziņu, parunājos. Tad mājās- atbrauca mazā māsa, ar to padzīvojāmies. Bet,tomēr, visfeinākais bija tas, ka tā forši parunāju ar brāli- nu tā vienkārši izstāstīju visu kas uz sirds, jeb visu ko zinu- kas ko dara, kā kuram iet un tādā garā. Tad pagulēju, nākošajā dienā atpūtos, pataisīju darbu un laidām ballēties- balle tāda nekāda- kkāds jetiju saiets vien bija, tapēc drīz vien biju mājās. 7dien- hmm, atkal feina diena, kārtīgi izbraukājāmies ar mašīnu, izbaudījām ziemas spalgoņu.


Bet šodien atkal atgriežoties kojās sapratu to, kā ir kad māsas atkal ir kopā. Jeb kojās, pēc pāris nedēļām ir atkal abas istabasbiedrenes- māsas. Nu vot, strīdi un strīdiņi, kas mani sasodīti dažkārt uzjautrina- viena dzied, otra bļauj, lai aizverās. Nevar sadalīt trauku mazgāšanu un vēl šā tā. Tomēr priecājos, ka man ir brō :) :D

Maskas

Pieveikt sevi, skatīt aiz tā
Aiz vaiga savādā
Sameklēt sevi aiz tās-
Maskas- krāsainās.


Acis aizvērtas un raud
Tu savas sajūtas neglītās paud.
Ir bail pateikt kā ir
Aiz maskas slēpies- nebaidies.


Tā sargā tevi no tāa
No sapņa nebeidzamā.
Kad vairāk bail nekā spēks
Tas viss ir viens vienīgs grēks.


Kad maska kritīs paliks tikai seja
Kā tumša pekles eja
Kurā jāmeklē būs patiesais es
Jo vairs nebūs iespējas bēgt.
                        /es/

.

Ar galvu sienā. 30.09.11-24.01.12. skaists laiks.!

lalal

Heijā! Šodien smuki ar Agatī iepozējām. Tā neko mums. Rīt ļoti gara diena, smaga, bet šodien hokejs ;)  

Tā pat vien.

Tā kā nav iespējams mainīt pasauli, tad sāku mainīt sevi. Ne gluži tā nopietni, bet vairāk piedomāt pie notiekošā. Tā nu jau pirms kāda laika nonācu pie secinājuma, ka kaut kas ir jāmaina. Sāku ar matukrāsu- jā, šodien atkal pa ilgiem laikiem kļuvu par bruneti- vismaz uz kādu laiku. Nezinu vai labāk, bet vismaz savādāk.

Un vispār, es esmu kļuvusi brīvāka savās domās, un jā, viss ir forši. Manu domu lidojumu mainīja zvans, precīzāk saruna, kas lika man atcerēties par vasaru un tur piedzīvoto. Tas bija lieliski, atkal bija sastopami neuzspīlēti smiekli no manas puses, un daudz atklāsmes kā saka. Superīgs vakara pavadīšanas veids. Laikam pietrūka man šīs sarunas kādu laiku.

Arī skolā šodien gāja diezgan feini. Ar Moniju un Lauru pasmējāmies- daudz pasmējāmies, un tad,protams, uzlaboja garastāvokli. Ai, man ir lieliski kursabiedri, kas spēj mani sasmīdināt vienmēr. Interesanti pavadīta diena viennozīmīgi! :)

Jā, tā nu es varu teikt, ka me atkal ir priecīga!

Dažreiz vienkārši nolaižas rokas

Dažreiz nolaižas rokas, un atliek tikai pateikt, viss beidzies, un tomēr arī tas ir grūti.

Brīvība tik smalka

-Ayugjtffkrkfkgjtkfkfeid Neldi! -Ko? -Aemrmvjnvnfmfkjrkfk Neldi! -KOAA?? -AURJFURJDKEIFJDKKDKDDKFNJTN NELDI!  /edzīts/  [ai, kā man patīk mani mazie rupuči, mani kursabiedri- ou jā!]


Tātad, atgriežos pie sava, tik mīļā vārda- brīvība. Un jā, dažreiz viņas pietrūkst. Jeb vienkārši gribētos nedaudz vairāk kā viņas ir pašlaik. Man ļoti nepatīk būt kādam piesaistītai, nu tā vienkārši- nepatīk, jo tad es vairs neesmu pati. Hmm, visnotaļ interesanti. 
Jā, dažreiz gribas vairāk brīvības, kad nav ne par ko jādomā un var ļauties fantāzijai, nu tā kā miegā, kad tu nedari itkā neko, bet tomēr, tik daudz ko paveic- pasapņo. Man ļoti patīk sapņot, bet vislabāk ir tad, kad īstenība ir labāka par sapņiem, un tomēr, labāk ir sapņot aizverot acis. Tapēc vienmēr sarkastiski nobubinu- kad sapņo aizver acis, jo man nepatīk liekuliba, un ap to saistītas lietas. Nožēlojami. Bet vispār dažreiz es nepatīku pati sev, jo atņemu sev brīvības sajūtu. Bet tas viss zūd tad, kad ''austiņās'' uzslēdzu mūziku, tā mani dara mierīgu, bet uzlādē ļoti ļoti. Vot- mūzika priekš manis ir brīvība, un vēl putni arī. Tie, tik tiešām manās acīs ir brīvi- jo viņiem pieder visas debesis, līdz horizontam, un to es tiešām ļoti vēlētos, lai man pieder... 
.. patīk jau, ka man pieder viss, bet pašai piederēt kādam- nu nēe. Savādi. Lai gan, es piederu tiem, kas mīl mani, es piederu ģimenei, un draugiem.- draugiem maz liet mazāk, bet tomēr.. Man gan pieder viss ko esmu darījusi, viss kas ir darījis mani stiprāku, viss, ko es tik ļoti mīlu, sākot ar mūziku agrā rīta stundā, un beidzot ar sviedru lāsēm, pēc kārtīgi padarīta darba, un asarām pēc sirds sašķīšanas, man pieder tik daudz, bet es gribu vairāk. 
Reiz arī muļķīgi sanāca, ka es runāju ar paziņu un man teica- tev jau ir viss. Un es paliku uz pauzes. Jo  es tik tiešām sajutos dīvaini, manī bija kas tāds, nu es nemāku pateikt, katrā ziņā mulsinoši, kad man ir viss, bet kādam nav nekā. nepatīkami. Tomēr lai kā izskatītos man nav viss. Varbūt ārēji jā. Bet iekšēji pietrūkst mazliet brīvības garšas un spēka, lai kaut ko padarītu, nervu ar tā pamazāk, pēc dažādiem pārdzīvojumiem. Bet galvenais, ka es dzīvoju, mīlu un varu tikt mīlēta. Man tas ir ļoti svarīgi. Bet es tik tiešām vēlos būt brīvāka, kaut nedaudz... Jātiecas uz mērķi!


♥/Skaistām frāzēm/