Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
piektdiena, 2012. gada 27. janvāris
Maskas
Pieveikt sevi, skatīt aiz tā
Aiz vaiga savādā
Sameklēt sevi aiz tās-
Maskas- krāsainās.
Acis aizvērtas un raud
Tu savas sajūtas neglītās paud.
Ir bail pateikt kā ir
Aiz maskas slēpies- nebaidies.
Tā sargā tevi no tāa
No sapņa nebeidzamā.
Kad vairāk bail nekā spēks
Tas viss ir viens vienīgs grēks.
Kad maska kritīs paliks tikai seja
Kā tumša pekles eja
Kurā jāmeklē būs patiesais es
Jo vairs nebūs iespējas bēgt.
/es/
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru