Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
svētdiena, 2012. gada 29. janvāris
One, two, three
HEI! Kārtējā nedēļa ir iesākusies. Nu labi, tā iesāksies rīt, bet ir pavadītas diezgan saturīgas brīvdienas. Sāksim ar to, ka 5dien satiku sen neredzētu draudziņu, parunājos. Tad mājās- atbrauca mazā māsa, ar to padzīvojāmies. Bet,tomēr, visfeinākais bija tas, ka tā forši parunāju ar brāli- nu tā vienkārši izstāstīju visu kas uz sirds, jeb visu ko zinu- kas ko dara, kā kuram iet un tādā garā. Tad pagulēju, nākošajā dienā atpūtos, pataisīju darbu un laidām ballēties- balle tāda nekāda- kkāds jetiju saiets vien bija, tapēc drīz vien biju mājās. 7dien- hmm, atkal feina diena, kārtīgi izbraukājāmies ar mašīnu, izbaudījām ziemas spalgoņu.
Bet šodien atkal atgriežoties kojās sapratu to, kā ir kad māsas atkal ir kopā. Jeb kojās, pēc pāris nedēļām ir atkal abas istabasbiedrenes- māsas. Nu vot, strīdi un strīdiņi, kas mani sasodīti dažkārt uzjautrina- viena dzied, otra bļauj, lai aizverās. Nevar sadalīt trauku mazgāšanu un vēl šā tā. Tomēr priecājos, ka man ir brō :) :D
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru