sestdiena, 2012. gada 21. janvāris

Brīvība tik smalka

-Ayugjtffkrkfkgjtkfkfeid Neldi! -Ko? -Aemrmvjnvnfmfkjrkfk Neldi! -KOAA?? -AURJFURJDKEIFJDKKDKDDKFNJTN NELDI!:D:D :D /edzīts/  [ai, kā man patīk mani mazie rupuči, mani kursabiedri- ou jā!]


Tātad, atgriežos pie sava, tik mīļā vārda- brīvība. Un jā, dažreiz viņas pietrūkst. Jeb vienkārši gribētos nedaudz vairāk kā viņas ir pašlaik. Man ļoti nepatīk būt kādam piesaistītai, nu tā vienkārši- nepatīk, jo tad es vairs neesmu pati. Hmm, visnotaļ interesanti. 
Jā, dažreiz gribas vairāk brīvības, kad nav ne par ko jādomā un var ļauties fantāzijai, nu tā kā miegā, kad tu nedari itkā neko, bet tomēr, tik daudz ko paveic- pasapņo. Man ļoti patīk sapņot, bet vislabāk ir tad, kad īstenība ir labāka par sapņiem, un tomēr, labāk ir sapņot aizverot acis. Tapēc vienmēr sarkastiski nobubinu- kad sapņo aizver acis, jo man nepatīk liekuliba, un ap to saistītas lietas. Nožēlojami. Bet vispār dažreiz es nepatīku pati sev, jo atņemu sev brīvības sajūtu. Bet tas viss zūd tad, kad ''austiņās'' uzslēdzu mūziku, tā mani dara mierīgu, bet uzlādē ļoti ļoti. Vot- mūzika priekš manis ir brīvība, un vēl putni arī. Tie, tik tiešām manās acīs ir brīvi- jo viņiem pieder visas debesis, līdz horizontam, un to es tiešām ļoti vēlētos, lai man pieder... 
.. patīk jau, ka man pieder viss, bet pašai piederēt kādam- nu nēe. Savādi. Lai gan, es piederu tiem, kas mīl mani, es piederu ģimenei, un draugiem.- draugiem maz liet mazāk, bet tomēr.. Man gan pieder viss ko esmu darījusi, viss kas ir darījis mani stiprāku, viss, ko es tik ļoti mīlu, sākot ar mūziku agrā rīta stundā, un beidzot ar sviedru lāsēm, pēc kārtīgi padarīta darba, un asarām pēc sirds sašķīšanas, man pieder tik daudz, bet es gribu vairāk. 
Reiz arī muļķīgi sanāca, ka es runāju ar paziņu un man teica- tev jau ir viss. Un es paliku uz pauzes. Jo  es tik tiešām sajutos dīvaini, manī bija kas tāds, nu es nemāku pateikt, katrā ziņā mulsinoši, kad man ir viss, bet kādam nav nekā. nepatīkami. Tomēr lai kā izskatītos man nav viss. Varbūt ārēji jā. Bet iekšēji pietrūkst mazliet brīvības garšas un spēka, lai kaut ko padarītu, nervu ar tā pamazāk, pēc dažādiem pārdzīvojumiem. Bet galvenais, ka es dzīvoju, mīlu un varu tikt mīlēta. Man tas ir ļoti svarīgi. Bet es tik tiešām vēlos būt brīvāka, kaut nedaudz... Jātiecas uz mērķi!


♥/Skaistām frāzēm/

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru