Man nepatīk darīt lietas, kuras es neprotu. Bet pašlaik es mācu dzīvot, lai gan pašlaik šķiet, ka pati to nemāku. Stulbi?- ir gan jā!
Mana sirds lūzt. Vienkārši šķiet, ka kaut kas nav pareizi. Bet kas. Vai arī es 'nerubiju' dzīvi?!

Tas ir kā 'piedod, bez 'dod', tas ir kā karaliene, bez liene. Un man nākas tev atvainoties par to, ka tik sen neesmu atvērusi šo lapu un ierakstījusi kaut ko. Bet es centīšos to mainīt.

Katram no mums pienāk brīdis, kad jūties pārliecināts par sevi, nesalaužams un laimīgs, bet reiz tas viss var beigties, un tā negaidīti. Zini, nedēļu biju plecs uz kura paraudāt, dienasgrāmata, kurā pierakstīt sajūtas, un ārsts, kuram izstāstīt, cik ļoti sāp. Tā bija. Meitenēm salauza sirdis viņu puiši. Bet tā neaprakstāmā sajūta, ka vienkārši nespēj palīdzēt. Visi vārdi jau izteikti, un negribas jau aprobežoties ar to, ka 'Viņš neatradīs tik labu kā tu', vai citi standarta teksti.
To visu piedzīvojot radās tā sajūta- ak, kā es negribu, lai man būtu jāpiedzīvo tā tukšuma sajūta, tas mirklis, kad viņa roka izslīd no manējās.

Es būšu eņģelis- Tu mani spārni

Es būšu saule- Tu mani stari

Es būšu puķe- Tu mana smarža

Es būšu grāmata- Tu mans stāsts

Es būšu pildspalva- Tu mana tinte

Es būšu dziesma- Tu mana melodija

Es būšu nakts- Tu būsi manas zvaigznes

Es būšu es un tu būsi mana sirds. Bez tevis es neesmu nekas- ne eņģelis, ne nakts.

Tu kā daļa no manis ko nevar aizpildīt ikkatrs, tā ir, tā bija un tā būs.

/R.B/

''Nevajag teikt to, kas tā pat ir zināms.'' Laimīgas beigas ir tikai jauns sākums, un vasara savu pēdējo dienu ir nosvinējusi.
Kāda gan tā mana vasara? Sākums, darba pilns, skola, plenērs un volejbols. Volejbola kaislības nerimstas un ir arī rezultāts, Latvijas Jaunatnes čempionātā pludmales volejbolā godam nopelnīta 3. vieta. bet zini, tas tik tiešām nenācās viegli. Smagi zaudējumi, bet cīņasspars nepadoties pie iesāktā. Kaut kas, tomēr, mums palīdzēja cīnīties- vainu nu kolēģu skeptiskais viedoklis, ka tas nav reāli, vai arī bijušās treneres labās domas, ka mēs to spējam.
Nebija jau tikai volejbola kaislības, bija arī ierastās. Ko sauc par simpātijām un patikšanu. Bet ja jau tagad stāstu to, tad kaut kas ir arī beidzies. Bet ja man jāsaka, kāpēc, es pat īsti nezinu, jo nekas arī tā vēl nav runāts, izrunāts, aprunāts.. runāts.. sarakste pārtrūka, tā pat kā viss pārējais.
Un redzi, pēc 17 gadiem apzinājos, ka man ir vienkārši lielisks kaimiņš, jā, sasmaidijāmies un jau nākošajā dienā gājām ārā un tā. Bet manimocīja viens jautājums: ''Kas būs tālāk'', jo ir taču pēdējā vasaras nedēļa, bet tad es tur,  un viņš kur pilnīgi citur. Atbilde bija vienkārša, viss būs labi, tikai sāc man ticēt. Un tā pēdējā vasaras nedēļa bija labākais, kas ar mani ir noticis šajā vasarā noteikti. Katra diena, vakars tika pavadīti ar jauniem piedzīvojumiem. Visa nedēļa kaut kas burvīgs.  Tā nu mēs tagad cīnīsimies ar visu. Un redzi, par pretiniekiem kļuvām par kaut ko ļoti tuvu. Vajadzēja pienākt tikai īstajam brīdim.
Rīt skola. Savā ziņā skumji.
Bet, jaunas iespējas un prāta piepildījums.

Kaut kas dīvains. Tā nekad nenotiek. Es- saldumu mīlošais cilvēks vairs nespēju. Skatos uz viņiem, un, kamēr citreiz tie iekāroja manu sirdi un siekalas saskrēja mutē, tagad tik vienaldzība uz viņiem. Nu negribās man tos saldumus. Bet tagad kārojās kāds sāļums. Ehh, vai vispār ir tāds vārds- ne saldumi, bet sāļumi?!

Vakarvakarā sēdējām, nē gulējām. Mana galva uz viņa vēdera un runājām. Par visparastākajām lietām un sakritībām. Stāstīju, cik ļoti man nesimpatizē uz ielas bieži redzētās meitenes- nevīžīgiem matiem, pārgrimmēto sejas daļu, kreklos ar neizprotamiem uzrakstiem, vai kreklos, kas jaunkundzēm ir 3 izmērus par mazu, un krūtis krīt ārā, bet ik pa laikam, viņas ''sarausta'' šo t-kreklu/maiku, bet nekas jau nemainās, krūtis ir savā vaļā. Noskranduši džinsi, un tirgus kedas, ar krāsu krāsainām šņorēm. Ehh, mani kaut kādā ziņā biedē šis apzināti veidotais stils. Es tiešām nevēlējos nevienu apvainot., bet manām acīm tas šķiet dīvaini. Pie rokas šīm meitenēm ir puisis, arī līdzīga izskata, bet pēc 2 nedēļām šī puiša vietā ir cits, un tā joprojām..
      Nonācu pie secinājuma, ka māte mani mācījusi valkāt svārkus un kleitas. (Laikam tādēļ manā garderobē ir tikai 1 bikses, un tās tā pat gadījumam, ja ārā ir vēss) Kurpes uz papēža, vai laiviņas. Nike kedas atstātas tikai maratonam vai lauku skriešanai. Blūzes, vienkārši krekli, viss glīti saskaņots, viss tā- pareizi. Un to trakulību atstāt ballītēm, jābūt taču ir glīti.
     Tas par vakardienu- bet tas bija ievads manai galvenajai domai. Redzi, to es stāstīju vakar, bet kā tad ir tagad? - sēžu istabā, vecās biksēs ar pazemināto stakli, puišu kreklā, kas pāris izmērus par lielu, pilnīgi bez grimma. Dzeru kafiju, kura pat nav tā īsti pareiza, nevis ar pienu, bet saldo krējumu.
Šķiet, ka es pateicu kaut ko nepareizu, bet varbūt pareizu. Nesaprotu, kurai dienai es piederu, šodienai vai vakardienai, dienai vai naktij. Kailums.

Un tu jau droši vien zini kā man patīk mūzika, lai gan ar to man ir ļoti tāls sakars. Bet katrai dienai ir sava dziesma. Šodien man būs šī. Bet kāda ir tavējā? Izstāsti man komentārā.

And you probably know that I really love music. And everyday I have other ''day song''. Today it's cover of ''titanium'', but whats yours? Tell me your day song in comment, or send me a message in right side!