Es sēžu un domāju. Vairs dienas neskaitu, bet kaut kas nav tā. It kā nav garastāvokļa, it kā ir skumji. Es dažkārt sevi nesaprotu. Tā, laikam, iesākas visi mani rudeņi. Nedaudz dzestri, arī sirdī.
Un tie sapņi, kas neliek man mieru. Edgar! Tač' ej prom no sapņiem, mūsu stāsts jau sen izrunāts, lūdzu, nenāc atkal mani sāpināt, pat miegā. Nu labi, tur gan man pāri nedari, tur vismīļākais.

Un tā es jau kuro dienu cenšos saprast, kas ar mani nav kārtībā. Pietrūkst kaut kas,kaut kā..

Tikko beidzu skatīties šovu ''The Bachelor''. Pēdējā sērija. 2 sievietes, 1 gredzens. Nedaudz līdzība no ikdienas. Viņš, kurš saka, ka mīl, tik ļoti, abas. Un beigās izvēlas vienu. Zinu, zinu, tādi ir tie šova noteikumi, bet tomēr ir grūti sažņaugtiem īkšķiem sēdēt un cerēt, lai izvēlas pirmo nevis otro. Un brīdī, kad viņš pasaka-''es tevi nevēlos sev blakus..''', plaukstas vairs nav sažņaugtas un iekšēja vilšanās. Sieviete tikai nosaka, ka tik ilgi bija nocietinājusies no visiem un brīdī, kad viņa ir atklājusies un iemīlējusies viņas sirdi atkal salauž. Viņa riskēja un tika salauzta.

Šķiet, ka šis scenārijs notiek tik bieži un ne jau tikai šovā. Dzīvē.
Tā es aizdomājos par to, ka tikai parādīts cik viegls ceļš ir līdz mīlestībai, un cik ātri to var apgriezt. Kaut kā skumji patiesībā. Iedomājos sevi. Palika vēl skumjāk.

Neesmu no šova, lai gan visa dzīve man kā tāds šovs. Bet tās lietas, sajūtas kurām esmu gājusi cauri. Puiši, kuri sāpinājuši mani un kurus sāpināju es. Ak, ja jūs zinātu, cik ļoti es nožēloju tos brīžus, kad teicu nepatiesus komplimentus un izdarīju nepareizas izvēles. Bet ko nu vairs, tu saki. Es saprotu, nekas. Bet lai piedotu kāds cits sākumā ir jāatzīst sava kļūda sev un jāpiedod ir pašam, tad to spēs izdarīt kāds cits. Taisnība.

Šīs dienas atziņa ir: Ja tu riskē, tad pieņem faktu, ka 90% gadījumu tu zaudēsi ir tikai 10% lai uzvarētu. Tu jautāsi- kāpēc tik maz? Lai būtu lielāks stimuls. Jo gatavojoties tikai uzvarai zaudējums ir divtik sāpīgs. Es zinu.

Nekad neatdodaties cilvēkiem morāli vairāk nekā jūs spējat. Tad būs jādzīvo aplauztiem spārniem, aplauztām domām. Tas sāpinās. Nepieķerieties cilvēkiem vairāk, nekā šis cilvēks spēs jūs panest. Uzticies sev vairāk. Ja saki- nevajag, tad nevajag. Nemelo citiem, un galvenais sev.
Es zinu kā ir brīdī, kad gribi iestāstīt- man šis cilvēks būs īstais. Bet patiesībā īstais viņš ir kādai, kura pēc viņa ilgojas un gaida, ne tev, kura vienkārši nespēj atlaist, jo tā ir vienkāršāk.
Nevajag padoties brīžos, kad viss šķiet bezjēdzīgi, nu nevajag. Jo tad bezjēdzīgs esi tu, cilvēk. Mēs esam radīti, lai cīnītos. Netici? Pajautā mammai. Es ticu, ka 'ja viņa būtu padevusies, tu tagad nelasītu šo savārstījumu, jo viņa cīnījās tevis dēļ.! Un dažreiz mēs to aizmirstam- cīnīties. Par taisnību, par mīlestību, par dzīvi-skaistu dzīvi.
Mēģini atrast katrā dienā iespēju pasmaidīt- kaut mazāko. Pat ja saplīsusi kurpe zini, ka tiksi pie jaunas vai salīmējot veco iegūsi, ko savādāku. Smejieties- cilvēki, smejieties. Par niekiem, pat lielām lietām, vienmēr. Situācijās, kad nedrīkst, bet neturi sevī, ja kas laužas ārā.
Bet galvenais piedodiet. Neturiet ļaunu. Bet neatdodat cieņu.
Esi, cilvēks!

Par tiem, kas aiziet- uz brīdi, tālāk, uz visiem laikiem- par tiem, kas prata pieskarties sirdij, kaut ar dvašu.

Redzi, tā jau dzīvē notiek. Tā mēs noteicām, kad ar meitenēm sēdējām kojās un runājām par dzīvi. Tā notiek vienmēr, visu laiku, nu... .. varbūt ik pa laikam. Tavā dzīvē ienāk cilvēks. Nav svarīgi- meitene, vai džeks, bet ienāk.
Tā jūs iepazīstaties, sākat uzticēties, dzīvojat laimīgi, draudzīgi un tā.. Un tad pienāk diena, kad viss. Jūs vairs nerunājat, nesazināties un pat nezināt ko otrs dara, ja neapskatāties twitterī vai swarm'ā. Cik nožēlojami patiesībā.

Un tā mēs dzīvojam, nekad nezinādami kāpēc tā ir noticis. Kad daļa no mums, mūsu draugiem/paziņām ir zudusi. Dažreiz tik ļoti... Tik ļoti...


Es zinu, muļķīgs salīdzinājums, bet tas ir gandrīz kā apsolīties- līdz mūža galam, un beigās tās draudzības mūžs ir īsāks par dzijas ceļu, kurš ved gar māju. Skumji, ne tā?

un vai Tu tagad- jā tu, iedomājies kādu cilvēku ar kuru zudusi ciešā saikne, lai gan kādreiz domāji, ka tā nebūs, ka jūs 'būsiet viens otram?

Varbūt. Bet kāpēc mēs tā darām? Mēs baidāmies?- ja tā, no kā?- no tā, ka savam labajam draugam, kuram varējām uzticēt lielāko daļu savas dzīvēs mēs nevaram pateikt- es kļūdījos, tu kļūdījies, es tevi vēlos sev blakus tuvāk,nekā dr.lv online sarakstā.
Mums kauns atzīties? Mums...
Visvairāk mūs var atturēt vēlme vilties. Bet ja nu draugs vīlās mūsos?- Dots pret dotu.
Man nepatīk zaudēt, bet tas notiek tik bieži.
Varbūt tā ir lemts- viens ienāk, cits iziet. Kā loks. Jo pārapdzīvotība draugu lokā nav ļauta.

Bet joprojām, mās'!

Rudens vienmēr bijis mans gadalaiks. Mīļākais un  nīstamākajs, bet ne par to šoreiz ir stāsts.

Nejauši twitterī izlasīju frāzi: ''Ja tu būtu dzēris, un būtu vienā istabā ar visiem puišiem, kurus tu esi mīlējusi, vai kuri tev ir bijuši ļoti svarīgi-kuru tu izvēlētos/ ''kristu'' ap kaklu?

Likās, ka visu dzīvi es atdotu, lai atkal kristu viņa skavās- tā pirmā un lieliskā, bet pēc pēdējās reizes, kad tikāmies, un kaut uz pāris mirkļiem biju viņa vienīgā, es sapratu to, ka visus šos gadus es alku piepildīt vienu- atkal sajust to, ko jutu sākumā. Tos taureņus vēderā un galvā, to atkal satikšanās prieku un šķiršanās rūgtumu, bet zini.. .. lai kā es to negribētu atzīt- taureņi ir aizlidojuši, satikšanās prieks pārvērties parastākajā ''čau'', bet šķiršanās rūgtums, tas kaut kādā ziņā ir pagaisis.
Visu šo laiku es tiecos pēc atmiņām, nepiepildītiem mērķiem. Atmiņas, tomēr, ir skaistākas par to, kādu biju iedomājusies esošo situāciju. Un labi vien ir, ka atkal mūsu lūpas satikās. Tās bija pēdējās atvadas, kuras vilcinājām  gadus.
Un tagad atkal par pašu tēmu. Vai es zinu, kuram es kristu ap kaklu? ..Es nezinu.
Sāku ''lasīt'' kopā atmiņu drumstalas par saviem mīļākajiem vīriešiem... .....              .........      .........
Bet vai vispār ir kāds, kura dēļ ir vērts vēl reizi atvērt sirdi nezināmajam?
..atveru savu kontaktu listu telefonā.
..saprotu, ka vienīgie vīrieši, kuri manā dzīvē ir bijuši svarīgāki par pāris randiņiem un skūpstu pilsētas parkā ir tikai divi. Vienu es pieminēju tikko, bet otrs ir tas pats, kurš manu sirdi salauza tik ļoti, ka negribējās ne ēst, ne gulēt. Un vai ir vērts vēl reizi sev nodarīt pāri, ar tiem pašiem cilvēkiem, tām pašām kļūdām un tām pašām asarām?!
Nē.

''Uz brīdi īsu, bet tik patiesi īstu..''

 

Nekad neticēju, ka tas varētu notikt. Bet kaut kur dziļi sevī es cerēju. daudzpunkte. 

4

Pirms sāc lasīt, uzspied ''play'' - https://www.youtube.com/watch?v=prbntRmBgio
Pirmo reizi pa ilgiem laikiem šim ierakstam ir nosaukums. Četri. Tik cilvēki mēs bijām. Tik dienas - reiz divi, mēs nodzīvojām kā vislieliskākais draugu loks.
13.gada vasara. 4. augusta nedēļa. Viņš, kas teica: ''Šodien ir vienīgā diena 200 gadu laikā, kad varēs redzēt Marsu, vai nevēlies to ieraudzīt kopā ar mani?''.Es piekritu. Bet nakts bija tik apmākusies, ka zvaigžņu pāris iemirdzējās, bet ne Marss. Tā mēs tur sēdējām- divi, gandrīz nepazīstami cilvēki, ,kaimiņi. Bikli runājām par pašsaprotamām lietām un zvaigznei krītot viņš mani... jā..samulsināja.
Bijām divi vien. Tie paši 4, tikai izdalīti uz 2.
  Otrs mūsu zvaigžņu pāris radās iespējami savādāk, bet par to mani pirksti klusē.
Tā sākās mūsu stāsts. Vasaras beigu neaizmirstamākie piedzīvojumi. Garas naktis pie ezera, kad vienīgais, kas bija vajadzīgs bija apziņa, ka esam četri. It kā kopā, bet tomēr sadalīti uz divi. Bijām mēs, klusums, neliels mulsums, un apziņa, ka šīs naktis ir mūsu.
Ugunskurā degoši maršmellovi, un smiekli par tiem. Pastaigas līdz laipai, lai pabūtu divatā. Un ciešākie apskāvieni, ar čukstiem- tu esi labākais, kas ar mani ir noticis. Un uz jautājumu:'' Kas būs, kad būsim katrs savā pilsētā, tiek atbildēts- viss būs labi, mēs esam viens otram un tas ir galvenais.''
Ticība, ka tā arī būs, protams, nerimstoša.
Sacensības, treniņi un vēlme tur būt, lai tikai satiktu savu četrinieku. Tandem4.
Tas bija skaisti. Bet šodien, tieši pēc gada tas liekas neiespējami.
Mēs, meitenes, slaukām asaras un domājam par to, bet vai 'mūsu vīrieši par to aizdomājas, diez vai. Bet es atdotu daudz, lai tikai vēl vienu vakaru, varētu pavadīt ar aukstām rokām un karstiem skūpstiem, maršmellovu smaržu un neizpildāmiem solījumiem.
Arī ja vīrieši to neatceras, gribētu, - ja nu kādreiz iedomājaties, tad pasmaidāt, jo tas bija skaisti.