28. decembris bija pēdējā reize, kad šeit ielūkojos. Ir pagājuši gandrīz 4 mēneši un esmu tik pat laimīga kā toreiz, kad ar savu Stokholmas mīlu. Drīz mēs būsim pavadījuši kopā 5 mēnešus un tie nelīdzinās nekam, kas agrāk bijis. Esmu jo vairāk iemīlējusi sevi, savu dzīvi, savu vīrieti. Esmu tikusi apbērta ar 51 rozi valentīndienā, un bijusi neskaitāmos, skaistos piedzīvojumos. Tagad es zinu, kas ir laime.

Laime ir brīvība, kad esat divatā, laime ir mazie pārsteigumi, ko dāvājat viens otram un dzīve harmonijā.

Svētdienas vakars un apziņa, ka varētu bēgt- uz neatgriešanos. Varbūt ne varētu, bet gribētu.'Patiesībā jau nē, negribētu. Ar katru brīdi, sekundi un laika sprīdi es mīlu jo vairāk. Un tas laiku pa laikam liek apstāties, jo liekas, ka savādāk tas pienāks pārāk ātri- tās beigas. Un tās, es gaidu vismazāk. Bet man taču ir bijušas tik daudz beigas, ka es nemaz nemāku bez tām dzīvot. Tu apsolīji man iemācīt iztikt. Es ticu.
Un tad manā galvā radās domas par to, kur, kas, kāpēc. Un ja nu atkal tās tuvojas, es nezinu. Tāpēc es laiku pa laikam pieķeru sevi pie domas, ka es vienkārši baidos..              - no visa. No neizošanās, no nepareizas kustības, no dzīves, kad tev ar kādu ir jārēķinās, jo līdz šim, taču bija savādāk. Apmulsusi es gulēju. Telefons klusēja, arī es. Tā acīs iezagās asaras, kuras izslaucīju spilvenā, brīžos, kad mēģināju iemigt.

Pirmdienas rīts ar hiacinšu smaržu un saules staru, kas kņudināja acis, ar vārdiem:''Celies, Lien''. Pārāk skaisti, lai būtu patiesība. Bet bija. Diena jau iet uz otro pusi, bet dzīve seriālā nebeidzas. Tagad mēs nerunājam. Mana vēlme. Labi, spītība. Piktums. Untums. Es pat nezinu. Un tu saki, kad vēlies palikt viens?
Ja vien tu zinātu, ka palikt vienai ir manas lielākās bailes. Pat zirnekļu kolonija manā acu priekšā pašlaik būtu tikai mājdzivnieku bariņš, tā pat kā visliekajā tumsā es justos kā mājās. Bet tu jau to nezini.
Paņēmu cigareti, kafiju un slaucīju no klaviatūras asaras- gluži kā bloga aprakstā. Bet ārā, kafijas un cigaretes sabiedrībā es pavadīju brīdi, kurā paņemot rokā telefonu es redzēju- neko. Es esmu viena. Tur nav nekā. Tātad arī tevis nav tagad, kad man to vajadzētu. Izpūtu pēdējo dūmu un redzi, sēžu jau šeit. Atkal viena. Tā pat kā tu. Iespējams. Bet tu tā gribēji, es nespēju tavu gribu liegt. Tu viens, es- ļoti saskumusi.

Tev izdevās atklāt manas lielākās bailes. Apsveicu!

Es esmu satikusi savu cilvēku. Savu vīrieti. Stokholmas mīla.

Es nezinu, kas, kā un kāpēc. Nejautā man, vai man bail. Man ir. Bet tās sajūtas tagad ir neaprakstāmas.

Ak, likteni. Atkal gribi paspēlēt paslēpes? Tu slēpies, es meklēju. Sarunāts. Meklēju, meklēju, bet atrada mani. Esmu apjukusi un skaitu dienas, līdz savu atradēju satikšu. Stokholma-Latvija. Tāds nieks vien ir, tu saki. Es tā nedomāju. Man bail. Bet vēlme liela.
Bet spēles vairs nespēlēsim, sarunāts?!

Es sēžu un domāju. Vairs dienas neskaitu, bet kaut kas nav tā. It kā nav garastāvokļa, it kā ir skumji. Es dažkārt sevi nesaprotu. Tā, laikam, iesākas visi mani rudeņi. Nedaudz dzestri, arī sirdī.
Un tie sapņi, kas neliek man mieru. Edgar! Tač' ej prom no sapņiem, mūsu stāsts jau sen izrunāts, lūdzu, nenāc atkal mani sāpināt, pat miegā. Nu labi, tur gan man pāri nedari, tur vismīļākais.

Un tā es jau kuro dienu cenšos saprast, kas ar mani nav kārtībā. Pietrūkst kaut kas,kaut kā..

Tikko beidzu skatīties šovu ''The Bachelor''. Pēdējā sērija. 2 sievietes, 1 gredzens. Nedaudz līdzība no ikdienas. Viņš, kurš saka, ka mīl, tik ļoti, abas. Un beigās izvēlas vienu. Zinu, zinu, tādi ir tie šova noteikumi, bet tomēr ir grūti sažņaugtiem īkšķiem sēdēt un cerēt, lai izvēlas pirmo nevis otro. Un brīdī, kad viņš pasaka-''es tevi nevēlos sev blakus..''', plaukstas vairs nav sažņaugtas un iekšēja vilšanās. Sieviete tikai nosaka, ka tik ilgi bija nocietinājusies no visiem un brīdī, kad viņa ir atklājusies un iemīlējusies viņas sirdi atkal salauž. Viņa riskēja un tika salauzta.

Šķiet, ka šis scenārijs notiek tik bieži un ne jau tikai šovā. Dzīvē.
Tā es aizdomājos par to, ka tikai parādīts cik viegls ceļš ir līdz mīlestībai, un cik ātri to var apgriezt. Kaut kā skumji patiesībā. Iedomājos sevi. Palika vēl skumjāk.

Neesmu no šova, lai gan visa dzīve man kā tāds šovs. Bet tās lietas, sajūtas kurām esmu gājusi cauri. Puiši, kuri sāpinājuši mani un kurus sāpināju es. Ak, ja jūs zinātu, cik ļoti es nožēloju tos brīžus, kad teicu nepatiesus komplimentus un izdarīju nepareizas izvēles. Bet ko nu vairs, tu saki. Es saprotu, nekas. Bet lai piedotu kāds cits sākumā ir jāatzīst sava kļūda sev un jāpiedod ir pašam, tad to spēs izdarīt kāds cits. Taisnība.

Šīs dienas atziņa ir: Ja tu riskē, tad pieņem faktu, ka 90% gadījumu tu zaudēsi ir tikai 10% lai uzvarētu. Tu jautāsi- kāpēc tik maz? Lai būtu lielāks stimuls. Jo gatavojoties tikai uzvarai zaudējums ir divtik sāpīgs. Es zinu.

Nekad neatdodaties cilvēkiem morāli vairāk nekā jūs spējat. Tad būs jādzīvo aplauztiem spārniem, aplauztām domām. Tas sāpinās. Nepieķerieties cilvēkiem vairāk, nekā šis cilvēks spēs jūs panest. Uzticies sev vairāk. Ja saki- nevajag, tad nevajag. Nemelo citiem, un galvenais sev.
Es zinu kā ir brīdī, kad gribi iestāstīt- man šis cilvēks būs īstais. Bet patiesībā īstais viņš ir kādai, kura pēc viņa ilgojas un gaida, ne tev, kura vienkārši nespēj atlaist, jo tā ir vienkāršāk.
Nevajag padoties brīžos, kad viss šķiet bezjēdzīgi, nu nevajag. Jo tad bezjēdzīgs esi tu, cilvēk. Mēs esam radīti, lai cīnītos. Netici? Pajautā mammai. Es ticu, ka 'ja viņa būtu padevusies, tu tagad nelasītu šo savārstījumu, jo viņa cīnījās tevis dēļ.! Un dažreiz mēs to aizmirstam- cīnīties. Par taisnību, par mīlestību, par dzīvi-skaistu dzīvi.
Mēģini atrast katrā dienā iespēju pasmaidīt- kaut mazāko. Pat ja saplīsusi kurpe zini, ka tiksi pie jaunas vai salīmējot veco iegūsi, ko savādāku. Smejieties- cilvēki, smejieties. Par niekiem, pat lielām lietām, vienmēr. Situācijās, kad nedrīkst, bet neturi sevī, ja kas laužas ārā.
Bet galvenais piedodiet. Neturiet ļaunu. Bet neatdodat cieņu.
Esi, cilvēks!