Tu saki, ka gribu visu uzreiz. Bet tā ir. Tu man saki, tā nedrīkst, beidz tā darīt. Bet kā lai es tā nedaru, ja visu dzīvi tā esmu darījusi, es savādāk nemāku. Un, laikam, nemaz negribu mācēt. Man patīk iegūt to, ko es vēlos, ja tā nebūtu- vai man līdzās būtu tu? - īsti nezinu gan- šaubos. Mamma iemācīja tiekties pēc tā, ko es vēlos, un tā uzreiz- gribēt, lai sanāk. Nevis knapināties, knapināties, ka beigās čiks vien sanāk. 

Es saku, ka lielos mērķos, tomēr, vieglāk trāpīt, tādēļ tādus sev arī uzstādu. Man nav bail zaudēt, bet palikt aiz strīpas ir vissāpīgāk. Tad kādēļ gan man jāaprobežojas ar mazumiņu, ja zinu, ka spēju uzcelt lielas sapņu pilis, varu pamērcēt kājas piektā stāva mākoņos un sajusties brīva. Tas mani iedvesmo, tās lielās lietas, kas var būt manas. Jo tās lielās lietas jau sastāv no tām mazajām, mazmazītiņām. Tikai uz kurām katrs tiecas, tas nu gan ir cits jautājums- es uz tām lielākajām.. Bet kā ir ar tevi?

Vai tu gribi nākt man līdzi līdz lielajām lietām- 5 stāvu nomainot pret 12. Vai tomēr nobīsies no augstuma un paliksi tur. Tu droši vari to izvēlēties, es neturu, bet es gan kāpšu. Jo augstāk, jo labāk! Lejā, mēs vienmēr paspēsim nokāpt, bet vai uz augšu vienmēr kāpņu telpa būs atvērta? 

Mēs skaitam. Līdz saskaitījām 7. Tik mēnešus tu mani sauc par savējo. Ar katru burtu, zilbi, vārds 'Mīlu' izskan joprojām. Joprojām, es to gaidu un sagaidu.
Tikai tagad es saprotu šī vārda nozīmi, ko nesapratu pirms tam. Es zināju, kā ir, ka mīl mamma- tā, ka tevis dēļ darīs visu. Bet kā tad ir tad, kad mīl vīrietis?

Kādreiz domāju, ka tas ir tad, kad viņš saka. Saka, ka mīl, ka pietrūkt, ka skumst. Es tam arī ticēju. Bet tikai tagad- pēc 7 mēnešiem es saprotu, ka tā nebija mīlestība. Tas bija vārds, Bet tagad? Tagad ir vārds un darbs. Darbs un vārds. Kā nu kuro reizi sanāk. Un es to mīlu. Ir skaisti vārdi un skaisti darbi.
Tu teici, ka mīli mani, un apsoli sargāt, kad vilki man pirkstā zelta gredzenu.
Tu teici, ka nespēj dzīvot bez manas klātbūtnes, parakstot līgumu par dzīvokļa īri.
Tu teici, ka es esmu skaistāka par rozēm, ar tām apberot mani Valentīna dienā, kad biji citā valstī.

Tad es Tev teicu, ka iemācīšu mīlēt arī mazās lietas, aizvedot velo pastaigā līdz saulrietam, barojot pīles pilsētas parkā, dzerot dažādas tējas un panesot tevi 'kukaragā'.

Tad es sapratu- vārdiem jāiet saskaņā ar darbiem- un no mazām lietām jāiedvesmojas un lielām. Tā mēs atradām sevi. Lai arī cik dažādi nebūtu. Mēs esam viens vesels. Es to saucu par mīlestību.

https://www.youtube.com/watch?v=KipSEcE6gGM

28. decembris bija pēdējā reize, kad šeit ielūkojos. Ir pagājuši gandrīz 4 mēneši un esmu tik pat laimīga kā toreiz, kad ar savu Stokholmas mīlu. Drīz mēs būsim pavadījuši kopā 5 mēnešus un tie nelīdzinās nekam, kas agrāk bijis. Esmu jo vairāk iemīlējusi sevi, savu dzīvi, savu vīrieti. Esmu tikusi apbērta ar 51 rozi valentīndienā, un bijusi neskaitāmos, skaistos piedzīvojumos. Tagad es zinu, kas ir laime.

Laime ir brīvība, kad esat divatā, laime ir mazie pārsteigumi, ko dāvājat viens otram un dzīve harmonijā.

Svētdienas vakars un apziņa, ka varētu bēgt- uz neatgriešanos. Varbūt ne varētu, bet gribētu.'Patiesībā jau nē, negribētu. Ar katru brīdi, sekundi un laika sprīdi es mīlu jo vairāk. Un tas laiku pa laikam liek apstāties, jo liekas, ka savādāk tas pienāks pārāk ātri- tās beigas. Un tās, es gaidu vismazāk. Bet man taču ir bijušas tik daudz beigas, ka es nemaz nemāku bez tām dzīvot. Tu apsolīji man iemācīt iztikt. Es ticu.
Un tad manā galvā radās domas par to, kur, kas, kāpēc. Un ja nu atkal tās tuvojas, es nezinu. Tāpēc es laiku pa laikam pieķeru sevi pie domas, ka es vienkārši baidos..              - no visa. No neizošanās, no nepareizas kustības, no dzīves, kad tev ar kādu ir jārēķinās, jo līdz šim, taču bija savādāk. Apmulsusi es gulēju. Telefons klusēja, arī es. Tā acīs iezagās asaras, kuras izslaucīju spilvenā, brīžos, kad mēģināju iemigt.

Pirmdienas rīts ar hiacinšu smaržu un saules staru, kas kņudināja acis, ar vārdiem:''Celies, Lien''. Pārāk skaisti, lai būtu patiesība. Bet bija. Diena jau iet uz otro pusi, bet dzīve seriālā nebeidzas. Tagad mēs nerunājam. Mana vēlme. Labi, spītība. Piktums. Untums. Es pat nezinu. Un tu saki, kad vēlies palikt viens?
Ja vien tu zinātu, ka palikt vienai ir manas lielākās bailes. Pat zirnekļu kolonija manā acu priekšā pašlaik būtu tikai mājdzivnieku bariņš, tā pat kā visliekajā tumsā es justos kā mājās. Bet tu jau to nezini.
Paņēmu cigareti, kafiju un slaucīju no klaviatūras asaras- gluži kā bloga aprakstā. Bet ārā, kafijas un cigaretes sabiedrībā es pavadīju brīdi, kurā paņemot rokā telefonu es redzēju- neko. Es esmu viena. Tur nav nekā. Tātad arī tevis nav tagad, kad man to vajadzētu. Izpūtu pēdējo dūmu un redzi, sēžu jau šeit. Atkal viena. Tā pat kā tu. Iespējams. Bet tu tā gribēji, es nespēju tavu gribu liegt. Tu viens, es- ļoti saskumusi.

Tev izdevās atklāt manas lielākās bailes. Apsveicu!

Es esmu satikusi savu cilvēku. Savu vīrieti. Stokholmas mīla.

Es nezinu, kas, kā un kāpēc. Nejautā man, vai man bail. Man ir. Bet tās sajūtas tagad ir neaprakstāmas.

Ak, likteni. Atkal gribi paspēlēt paslēpes? Tu slēpies, es meklēju. Sarunāts. Meklēju, meklēju, bet atrada mani. Esmu apjukusi un skaitu dienas, līdz savu atradēju satikšu. Stokholma-Latvija. Tāds nieks vien ir, tu saki. Es tā nedomāju. Man bail. Bet vēlme liela.
Bet spēles vairs nespēlēsim, sarunāts?!

Es sēžu un domāju. Vairs dienas neskaitu, bet kaut kas nav tā. It kā nav garastāvokļa, it kā ir skumji. Es dažkārt sevi nesaprotu. Tā, laikam, iesākas visi mani rudeņi. Nedaudz dzestri, arī sirdī.
Un tie sapņi, kas neliek man mieru. Edgar! Tač' ej prom no sapņiem, mūsu stāsts jau sen izrunāts, lūdzu, nenāc atkal mani sāpināt, pat miegā. Nu labi, tur gan man pāri nedari, tur vismīļākais.

Un tā es jau kuro dienu cenšos saprast, kas ar mani nav kārtībā. Pietrūkst kaut kas,kaut kā..