Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
sestdiena, 2011. gada 5. februāris
Make me wonderful
Atceries sajūtu, kad darīji kaut ko pirmoreiz?
PIRMAIS...
solis,kritiens,kautiņš,smaids,desene,mīlestība,pirmā peldēt mācīšanās reize,pirmā satikšanās, uzdrošināšanās kaut ko pajautāt, randiņš, telefons, ballīte, dzēriens, pirmais brauciens ar auto, pirmais 10 skolā, atmiņas, īstais gandarījums, pirmais...
Eh tik daudz lietas, kas darītas pirmo reiz. Bet cik sen tu esi kaut ko darījis pirmo reizi? Daudzi noteikti teiks- vakar, aizvakar, nu nesen tač. Bet es nemelošu sev un teikšu- neatceros.
Bailes, ;aika trūkums, slinkums kas ir tas, kā dēļ mēs vairs nemēģinam kaut ko izdarīt pirmo reizi?
Jāmet kautrība pie malas un jāiet baudīt dzīve. Nu nejau kā ''sliktajai meitenei/
čalim'', bet kā cilvēcīgam cilvēkam.
Nopeldēties naktī, noskatīties titāniku ar saviem labākajiem draugiem, kaut lietū padejot.
Jādejo tā, itkā neviens tevi neredzētu, jādzied tā, itkā neviens tevi nedzirdētu. Un jādzīvo, tā, lai katru otro dienu varētu pateikt- tas priekš manis ir jaunums. Bet nevajag aizrauties (sun)
http://www.youtube.com/watch?v=WP2fsLrIj3k
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru