Protams, kā dzīvnieku mīlei man ļloti gribējās atkal būt pie mazajiem, tā nu šodien ap 10 devos pie šiem. Un ko es ieraugu?- neko! Es jūtos galīgi sagrauta, izstaigāju tuvāko mežu un arī tur ne vēsts no mazajiem, nu bļāviens! No rīta, ap 7 viņi vēl bija mājās. Jūtos vainīga, ka nokavēju, lai izglābtu dzīvību. Nu par 5 maziem radījumiem mazāk. Ehh! Es būtu par viņiem parūpējusies, bet nē.
Pat viens no viņiem bija tik īpašs. Kad satiku viņus, visi pabēga zem skapja, bet viens palika pie manis un gulēja man klēpī- tas bija mans īstais kaķis. Bet laikam ne reizi viņus nesatikšu.
Jā, es vēl nepadodos līdz galam, jo jautāšu kaķenes saimniekiem, kur ir mazie!
-----------------------------------------------------------------------------
Pēc tam satiku aneti ar to ārā gājām. Aizgājām līdz teperim, spēlējām voli. Tad tur čaļi no Ukrainas nāca ar mums spēlēt- tikk uhh. Varēju atkārtot savas krievu valodas zināšanas, un man pat sanāca. Tā izskatījās, ka dažiem no viņiem pat iepatikos, jo tā blenza uz mani, kjūt. Un ejot prom, visi ritīgi atsveicinās, viens tur man vienīgai roku bučo, man tāds- jēeziņ :D :D
-----------------------------------------------------------------------------------
Rīt ar Elzu uz sačiem- atkal limbaži.!
-------------------------------------------------------------------------------------
Un tad jau redzēs, ko tālāk vakarā :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru