will last, till the end.

Un atkal viss ir sācies no gala. Es nezinu kā justies- laimīgai vai nelaimīgai. Viss atkal ir apgāzis manas shēmas par pusi manas dzīves. Atkal ir uzradies vecais fīlings pret kādu, un tas man tik ļoti jauc galvu un iemet tur vecos mirkļus. Bet es taču tur pati biju vainīga. Kā man sāp sirds. Puss gads apkārt, bet tāda nejauka sajūta ikreiz kad satieku, redzu, jūtu un dzirdu. Visu laiku es domas kliedēju ar to, ka apkārt bija viņa nīstoši cilvēki, pasmējāmies, parunājām par un ap. Bet es tā vairs nevaru, jo kādreiz es gāju un turēju viņa roku un teicu, ka man viņš ļoti patīk. Nožēlojamā es. Pirmo reizi kad es pārkāpu pāri saviem noteikumiem es zaudēju kaut ko tik ļoti svarīgu, lai gan tajā brīdī tā nelikās. Laiku jau atpakaļ nepagriezīsi, bet ja jūs zinātu kā tas grauž.
Kad man to stāstīja viņš, man nelikās ka tā kāds var patikt, nelikās. A tagad kad tev šī cilvēka nav blakus, var just to tukšuma sajūtu. Un stūlbākais jau tajā visā ir tas, ka nav spēja ieskatīties citos cilvēkos. '' Apskaujot vienus, atceramies citus..''

''.. bet es ticu, ka viņš ir laimīgs. Gribētu kādu daļu no viņa laimes sev, jeb viņu man. Bet tagad tikai tukšums.''

Nomocīta Liene.

Ar noguruma pilnu skatienu mēģinu izveidot sakarīgus teikumus. Pa galvu šaudās domas par to, ka pēc nedēļas jau skola, bet tas jau nav slikti, lai gan pat negribas domāt, cik negulētas naktis būs tad. Bet problēma ar dzīvošanu, tikai nedēļa, bet nezinu pat kur lai dzīvo. Ak, šīs mākslinieku problēmas.

Šodien varētu iet pabaudīt feinu mūziku te pat estrādes ballē, bet nav vēlmes, rīt autokross- mana mīļākā padarīšana, bet arī negribās. Man neko negribās, tikai sēdēt, nē labāk gulēt un klausīties mūziku. Jo pēdējo vasaras ballīti iegriezīšu atkal valmieras ritmos. 1.septembrī.  Maisās pa galvu lietas, ka jāgatavo jau līdzņemšanai uz skolu, deaaaim!

Es nejūtos kā savā ādā. Es jūtos vasaras piebeigta. Man vajag mākslu. Tikai mākslu, ne datorus, kuri ir mana specialitāte. Es un otas. Paldies. !

Lūdzu, dārgā pašvaldība, iemet mūs 7 cilvēkus ''naktsmītnēs'' lai vismaz dzīvošanas lieta būtu nokārtota. ♥

Kailais saprāts.

it is easy to take off your clothes and have sex. people do it all the time. but opening up your soul to someone, letting them into your spirit, thoughts, fears, future, hopes, dreams... that is being naked

Apstājies klusuma elpā.

Princešu lietas, kas par savu klātbūtni un kādreizējajiem laikiem tikai atgādina tad, kad no tiem notriecu putekļu kārtiņu.

Pēdējā laikā nav bijusi pilnīgi nekāda iedvesma, lai kaut ko rakstītu. Vairs iekšā nav to sāpju, un pārguruma, kuru rezultātā varētu rakstīt. Tagad tāda brīvības sajūta, jo viss liekais ir izsvītrots no manas dzīves. Pāris cilvēki, pāris darbi, milzums pārdzīvojumi atstāti kaut kur pagātnē. Ar dziļu elpu metos kārtējā piedzīvojumā, bet drīz jau mana elpa atkal aizrausies un sāksies kārtējais skolas gads, vēl tikai- nedēļa. Nedēļa pēc nedēļas, mēnesis, pēc mēneša un mana diena arī klāt, un atkal jau par gadu vecāka. 17. Dīvaini.

Lelles un leļļi jau sen aizmirsti, princešu lietas arī, tagad sācies monstru karalienes laiks. Māksla mani apbūrusi vairāk nekā kas cits. Tā māksla kas liek ģērbties kā monstram, tā māksla kas no rīta liek rosīties un dejot mūzikas ritmos, bet vakarā nostaļģiski slaucīt asaras par pagājušo, tā māksla kas liek dzīvot ikdienu.  Jauna dvesma radusies man. Tā rezultātā pieteikusies karsēju komandā savu pacietību un izturību trennēšu tieši tur.

Saprasts, kuri draugi ir tie, kurus nevajag pazaudēt, saprast kuri draugi jau ir pazaudēti. Viss ir līdzsvarā. Bet es zinu to, ka lai cik grūti ietu es esmu īstajā vietā. Tikai jācīnās.

Ibio peso

Šādi sāku jauno gadu- kā pirmajā bildē, un šādi sākšu nu jau šo mācību gadu. Iekāpu meikoverā.

Cause a bottle of vodka, is still loged in my head.

#Black is my gold.

Šķiet, ka veselu mūžību šeit nekas nav ierakstīts. Maza putekļu kārta parādījusies uz bloga. Šorīt mēģinās atdzīvināt šo ieskābušo produktu.

Dažreiz burāju pa laimi, dažreiz zābakos smeļas dubļi. Patiesībā tā dīvaini, bet ar laiku jau pierod. Dīvaini ir arī apzināties to, ka es cilvēkiem ātri iepatīkos, bet ne vienmēr es spēju nesagraut visu.  Pēdējā laikā teiciens ''skumīgi'' man kaut kā pielipis, bet pašlaik tiešām ir skumīgi, nu varbūt ne morāli tik ļoti, kā dziļi zemapziņā.

Vakar aizdevāmies uz valmieru. Viss kā parasti, pieēdamies un gaidam pārējos pacanus. Puiši jau met uz mani acis, jo nu jau spilgti sarkanie mati ir redzami pa gabalu. Dodamies tālāk, līdz ieklīstam ballītē. Diezgan traka tā ballīte patiesībā, tādi skandāli, ka vai. Bet, laikam, viss kur es uzrodas kļūst par meksikāņu seriālu. Tā nu mans kursabiedrs bija tik sagruzījies, ka gatavs braukt uz Angliju, jo redziet man viņš nepatīk kā ne tikai kursabiedrs. Tad vēl durvīm stikls izbira, kkāds čalis pazaudēja krūmos telefonu, ''pa diršanu'' aizgāja 5ls gānim, skumīgi patiesībā. Tomēr man kaut kas patika tajā naktī.
Aiziet uz prāta vētras koncertu. Nē, mums nebija biļešu, un mums arī nebija pirmās vietas koncertā, mēs koncertu skatījāmies no kādu 300 metru attāluma, uz tilta, zvaigžņotas debesis, un man mīļas dziesmas. Tā emocija kas uznāca bija tik fantastiska, ka es tikai stāvēju un klausījos, lūpas savilkās dziesmu vārdu ritmā, un bija skaisti.
Laikam nevaru sūdzēties ar piedzīvojumu trūkumu, bet tas,laikam, tapēc ka mainos es. :)

apdomā.

Yēe! Pagājis vēl kāds piedzīvojums, par kuru es neizplūdīšu, bet to ņemšu vienkārši kā zemtekstu visam turpinājumam.

     Laiks gājis un pierādījies tas, ka es esmu savādāka, nekā citi. Nu vismaz lielākā daļa. Domāšana nedaudz savādākā līmenī un nākotnes ieceres, uz ko tiekties, kas jāpiepilda. Savādāka humora izjūta un morāles vērtības, es visu uztveru, nedaudz vienkāršāk
     Arī mammai stāstīju par to cik grūti bija sadzīvot ar vēl 3 citām meitenēm istabā 2 dienas, turpretī kojās es gadu nodzīvoju ar vēl 3 meitenēm. Atšķirība tajā visā? Māksla. Ar ''parastiem'' nosacīti, cilvēkiem dzīvot kopā ir savādāk, visam ir tieša uztvere, tev jādomā, kā lai neizskatās muļķīgi, kā lai dara to, kas jāpatur pie sevis, kas... Bet ar mani un māksliniekiem ir pavisam savādāk, mums nav kauna darīt kaut ko, runāt par visu, smieties, un vienkārši darīt visādas frīkainas lietas. Tas tā dīvaini, ka tavus jokus nesaprot un pēc netīšas atraugas tevi uzskata par pārāko muļķi. Joki mums ir savdabīgi, pie tiem ir jāpierod, savā sabiedrībā, mēs esam daudz brīvāki un neuzspīlētāki. Mēs neesam uzspīlēti un negrasamies būt tik pieauguši un darīt lietas, jo citi tā dara. Mēs fantāziju varoņi tiecamies pēc mērķiem ar neuzspīlētu pieaugušo domāšanu, bet bērnu smiekliem. Zinādami sekas, mēs pieņemam izaicinājumus, un kaut kā sanak viss daudz savādāk- interesantāk.

Mana kompānija nu ir mākslinieki, pilnīgi savādāka suga. Bet kā teica mana mamma:'' Mākslinieki ir jāpieņem!''
Tā ir, arvien grūtāk atrast kopēju valodu ar normālajiem cilvēkiem.