#Black is my gold.
Šķiet, ka veselu mūžību šeit nekas nav ierakstīts. Maza putekļu kārta parādījusies uz bloga. Šorīt mēģinās atdzīvināt šo ieskābušo produktu.
Dažreiz burāju pa laimi, dažreiz zābakos smeļas dubļi. Patiesībā tā dīvaini, bet ar laiku jau pierod. Dīvaini ir arī apzināties to, ka es cilvēkiem ātri iepatīkos, bet ne vienmēr es spēju nesagraut visu. Pēdējā laikā teiciens ''skumīgi'' man kaut kā pielipis, bet pašlaik tiešām ir skumīgi, nu varbūt ne morāli tik ļoti, kā dziļi zemapziņā.
Vakar aizdevāmies uz valmieru. Viss kā parasti, pieēdamies un gaidam pārējos pacanus. Puiši jau met uz mani acis, jo nu jau spilgti sarkanie mati ir redzami pa gabalu. Dodamies tālāk, līdz ieklīstam ballītē. Diezgan traka tā ballīte patiesībā, tādi skandāli, ka vai. Bet, laikam, viss kur es uzrodas kļūst par meksikāņu seriālu. Tā nu mans kursabiedrs bija tik sagruzījies, ka gatavs braukt uz Angliju, jo redziet man viņš nepatīk kā ne tikai kursabiedrs. Tad vēl durvīm stikls izbira, kkāds čalis pazaudēja krūmos telefonu, ''pa diršanu'' aizgāja 5ls gānim, skumīgi patiesībā. Tomēr man kaut kas patika tajā naktī.
Aiziet uz prāta vētras koncertu. Nē, mums nebija biļešu, un mums arī nebija pirmās vietas koncertā, mēs koncertu skatījāmies no kādu 300 metru attāluma, uz tilta, zvaigžņotas debesis, un man mīļas dziesmas. Tā emocija kas uznāca bija tik fantastiska, ka es tikai stāvēju un klausījos, lūpas savilkās dziesmu vārdu ritmā, un bija skaisti.
Laikam nevaru sūdzēties ar piedzīvojumu trūkumu, bet tas,laikam, tapēc ka mainos es. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru