Un atkal viss ir sācies no gala. Es nezinu kā justies- laimīgai vai nelaimīgai. Viss atkal ir apgāzis manas shēmas par pusi manas dzīves. Atkal ir uzradies vecais
fīlings pret kādu, un tas man tik ļoti jauc galvu un iemet tur vecos mirkļus. Bet es taču tur pati biju vainīga. Kā man sāp sirds. Puss gads apkārt, bet tāda nejauka sajūta ikreiz kad satieku, redzu, jūtu un dzirdu. Visu laiku es domas kliedēju ar to, ka apkārt bija viņa nīstoši cilvēki, pasmējāmies, parunājām par un ap. Bet es tā vairs nevaru, jo kādreiz es gāju un turēju viņa roku un teicu, ka man viņš ļoti patīk. Nožēlojamā es. Pirmo reizi kad es pārkāpu pāri saviem noteikumiem es zaudēju kaut ko tik ļoti svarīgu, lai gan tajā brīdī tā nelikās. Laiku jau atpakaļ nepagriezīsi, bet ja jūs zinātu kā tas grauž.
Kad man to stāstīja viņš, man nelikās ka tā kāds var patikt, nelikās. A tagad kad tev šī cilvēka nav blakus, var just to tukšuma sajūtu. Un stūlbākais jau tajā visā ir tas, ka nav spēja ieskatīties citos cilvēkos. '' Apskaujot vienus, atceramies citus..''
''.. bet es ticu, ka viņš ir laimīgs. Gribētu kādu daļu no viņa laimes sev, jeb viņu man. Bet tagad tikai tukšums.''
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru