Laiks gājis un pierādījies tas, ka es esmu savādāka, nekā citi. Nu vismaz lielākā daļa. Domāšana nedaudz savādākā līmenī un nākotnes ieceres, uz ko tiekties, kas jāpiepilda. Savādāka humora izjūta un morāles vērtības, es visu uztveru, nedaudz vienkāršāk
Arī mammai stāstīju par to cik grūti bija sadzīvot ar vēl 3 citām meitenēm istabā 2 dienas, turpretī kojās es gadu nodzīvoju ar vēl 3 meitenēm. Atšķirība tajā visā? Māksla. Ar ''parastiem'' nosacīti, cilvēkiem dzīvot kopā ir savādāk, visam ir tieša uztvere, tev jādomā, kā lai neizskatās muļķīgi, kā lai dara to, kas jāpatur pie sevis, kas... Bet ar mani un māksliniekiem ir pavisam savādāk, mums nav kauna darīt kaut ko, runāt par visu, smieties, un vienkārši darīt visādas frīkainas lietas. Tas tā dīvaini, ka tavus jokus nesaprot un pēc netīšas atraugas tevi uzskata par pārāko muļķi. Joki mums ir savdabīgi, pie tiem ir jāpierod, savā sabiedrībā, mēs esam daudz brīvāki un neuzspīlētāki. Mēs neesam uzspīlēti un negrasamies būt tik pieauguši un darīt lietas, jo citi tā dara. Mēs fantāziju varoņi tiecamies pēc mērķiem ar neuzspīlētu pieaugušo domāšanu, bet bērnu smiekliem. Zinādami sekas, mēs pieņemam izaicinājumus, un kaut kā sanak viss daudz savādāk- interesantāk.
Mana kompānija nu ir mākslinieki, pilnīgi savādāka suga. Bet kā teica mana mamma:'' Mākslinieki ir jāpieņem!''
Tā ir, arvien grūtāk atrast kopēju valodu ar normālajiem cilvēkiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru