Pēdējā laikā nav bijusi pilnīgi nekāda iedvesma, lai kaut ko rakstītu. Vairs iekšā nav to sāpju, un pārguruma, kuru rezultātā varētu rakstīt. Tagad tāda brīvības sajūta, jo viss liekais ir izsvītrots no manas dzīves. Pāris cilvēki, pāris darbi, milzums pārdzīvojumi atstāti kaut kur pagātnē. Ar dziļu elpu metos kārtējā piedzīvojumā, bet drīz jau mana elpa atkal aizrausies un sāksies kārtējais skolas gads, vēl tikai- nedēļa. Nedēļa pēc nedēļas, mēnesis, pēc mēneša un mana diena arī klāt, un atkal jau par gadu vecāka. 17. Dīvaini.
Lelles un leļļi jau sen aizmirsti, princešu lietas arī, tagad sācies monstru karalienes laiks. Māksla mani apbūrusi vairāk nekā kas cits. Tā māksla kas liek ģērbties kā monstram, tā māksla kas no rīta liek rosīties un dejot mūzikas ritmos, bet vakarā nostaļģiski slaucīt asaras par pagājušo, tā māksla kas liek dzīvot ikdienu. Jauna dvesma radusies man. Tā rezultātā pieteikusies karsēju komandā savu pacietību un izturību trennēšu tieši tur.
Saprasts, kuri draugi ir tie, kurus nevajag pazaudēt, saprast kuri draugi jau ir pazaudēti. Viss ir līdzsvarā. Bet es zinu to, ka lai cik grūti ietu es esmu īstajā vietā. Tikai jācīnās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru