Mēs jums parādīsim kā jādejo

Labrīt! Nu jau labdien Jāņu rītā. Līgo svētki tik tiešām bija lustīgi. Sākumā visi tādi bikli, ne šādi ne tādi atnāca uz mūsu māju. Tad jau brālis ar grupu aizgāja uz estrādi krāmēt aparatūru, kamēr mēs pārējie palikām un ēdām un dzērām un karoč viss kā smiltenes rančo :D
Ballē sākumā izdancināju mazo Eimiju, cik nu var izdejoties ar 4 gadīgu bērnu. Tad iededzināju lielo līgo ugunskuru, bet rokas man visas bija ar degšķidrumu, šit happens. Bet tad satiku savējos un kaut ko varējām piesmiet citus, lai gan lielākajā daļā viņi piesmēja mani. Tad nu man garām gāja kādi pāris čaļi, viens no viņiem mani sveicināja, tā es puss balli stabili nesapratu, kas tas tāds bija. Mmm bet beigās kaut kā noskaidroju saskrienoties, ahūni zin vai, tas jau Madara kungs bija. Nu neko, tad jau teicu, ka jāiet dejot, aizgājām ar. Kādas 5 dejas stabili nodejojām, pa to laiku paspēju palikt parādā 2,50 naudā, baudā un graudā. Pēc tam jau atkal pielauzu dejot bijušo klasesbiedru, vot ar to gan mēs citiem parādījām, kā jādejo, normāli griezām pa visu skatuvi, bet tad gan man griezās galva.
Pēc visa pasākuma gāju gulēt, un tad gan man bija karuseļi galvā.

Tagad jau Jāņu diena. Viss vēl turpinās, ēdam, dzeram, kas nu iet pirtī un novusa turnīrs ar iet vaļā. Līgo dziesmas vēl ar vien ar mums. Bija lustīgi. Ko šovakar? Es nezinu, bet rīt plenērs- šit happens :D

šeim on me.

Nedaudz vecuma piegarša mutē. Domas šaudās šurpu turpu no šejienes līdz.. bezgalībai. Lasu. Izlasu dažādus blogus un paņemu kaut ko sev. Paņemu to, kas ir par mani, ne paņemu, bet aizņemos. Tekstu autori ir rakstījuši par mani, lai cik apbrīnojami tas neliktos. Tieši kā par mani, vārds vārdā, te nu lūk kādas meitenes, kura sevi dēvē par ''laurushu'' teksts par viņu, bet arī par mani. Mainās tikai gadaskaitļi, bet pārējais brīnumainā kārtā vienāds.


tas ir tā dīvaini. itkā balts, bet tajā pašā laikā melns. itkā jā, bet tajā pašā laikā nē. itkā ieskatīties acīs nelaimīgākajai pagātnes daļai, apskaut viņu un pateikt 'sveika, mīļā'. 
neko sliktu jau viņa man nav izdarījusi, tikai toreiz tas likās ārprātīgi, jo bija smagi bez gala un malas. atceros tās pārdzīvojumu pilnās dienas, asaru tonnas un negulētās naktis, sāpošo galvu un bailes no dienas, kura izrādīsies pēdējā... arī šodien, pēc aptuveni trīs gadiem, tā sāpīte vēl ir, un sāp joprojām, lai gan biju domājusi, ka esmu ar šo situāciju saradusi. 
toreiz viņa man atņēma daļiņu no manas sirds, daļiņu manis pašas. kodu sev lūpā, klausoties, cik lielisks viņš ir. jā, es zinu, ka lielisks...tādu es viņu atceros, mans labākais, kā nekā.
pēc vārdiem, ka viņa viņu mīl vairāk par visu uz pasaules, biku saļodzījās dūša. kā? bet...  (garš nopūtiens un mēģinājums sadabūt acīs atpakaļ asaras, lai nebirst laukā).
es taču viņu mīlēju un mums bija jāšķirās. mums bija jāatvadās.
es neturu ļaunu prātu uz viņu, jo man nav iemesla to darīt. tagad viņš ir nevis mans, bet mūsu labākais.
laimīgā viņa. 
un es, nobirdinot asaru, ticu, ka laimīgais ir arī viņš. 
...un es viņu joprojām mīlu.
...un šīs asaras atkal ir tavas. Bububu.

Lepojos ar sevi.

Nemeklē manī neko cēlsirdīgu- neatradīsi. 

Es pat nezinu kādēļ, bet šodien es ar sevi lepojos, tā tīri vienkārši lepojos. No rīta, gandrīz ideāli nostrādāju trenniņā, tikai uz beigām pietrūka gribasspēka, un slinkums ņēma virsroku, bet sākums bija daudzsološs, tieši par fizisko es runāju. 

Bet tagad es lepjos tādēl, ka nepadodos cīņā par to ko vēlos, beidzot es neizvēlos vieglāko ceļu. Protams, pa starpai gadās arī kas negaidīts. Tā nu man pienāk sms un galu galā sanāk tā, ka es ļoti patīku savam kursabiedram. Negaiīti priekš manis. Šis vēlas pamēģināt būt ar mani kopā un kaut ko tā. Bet bez liekas domāšanas es pateicu, ka es nevēlos sāpināt ne viņu, ne sevi, tādēļ nekas nevar sanāk. Kā arī esam kursabiedri.  Es jūtos burvīgi, jo neparakstījos uz neko tādu, ko vēlāk varētu nožēlot. Domāju, ka ir izdarīta pareizā izvēle. Man šobrīd ir pilnīgi kas cits galvā! :) 

Burvīga diena. Pareiza izvēle. Jūtos lepna.!

Super koši.

Lieli sapņi spēj piepildīt lielas lietas.

Augšuplādēt.

Man jau šķiet dīvaini tik bieži šeit kaut ko rakstīt, bet beidzot man tam ir laiks, un tā interesanti apkopot visu, ko es domāju.
Vakar nakts bija visnotaļ interesanta. Aizgāju uz balli un satiku savus vecos klasesbiedrus, diezgan neslikti, ja tā var teikt. Nemaz nebiju domājusi, ka šie tā māk griezt, nu dejot. Pēc divām dejām jau biju aizelsusies. Un kā jau es, uzvilku īsos, melnos svārkus, a izrādās, ka ar viņiem īpaši labi ātrās dejas nevar padejot, jo tādi šauri, tā nu man šķiet, ka es viņus saplēsu, bet nu nezinu. Bet balle bija laba.
Bet ne par vakarnakti ir stāsts.

Galīgi neko nedaru šodien, tikai draudzējos ar mūziku un tv. Tā nu pa tv3sāka rādīt kkādu filmu, kas tik tiešām bija līdzīga manam stāstam pēdējā gada laikā. Likās, ka tā tiešām ir par mani.Pat galvenajā lomā bija meitene, kas nedzer, nepīpē, ir blonda un labestīga, nu gluži kā es.. Vispār viss filmas sižets lika aizdomāties.
Raksturīgi man es izplūdu asarās.Filmas beigas bija nelaimīgas, bet pēdējie kadri filmā bija par to, ka nav laika un ir jāsteidzas padarīt visu ko var. Ir jāmīl tas ko dari, jāmīl tie, kuri dara tevi laimīgu. Laika nav.

Kaut ko, kas jānoliek malā.

Hei. Šodien ārā laiks lutina, un es nogulēju kādas 15 stundas. Tas, laikam, tādēļ, ka atgulēju negulētās naktis iepriekšējās nedēļas laikā. Pamodos izspūrusi un galīgi nesmuka. Bet garastāvoklis, kā jau pēdējās dienās, bija burvīgs. Nu tik tiešām es staroju.
Uzvilku savus pusgaros kuplos svārkus un puķaino kreklu un sajutos kā princese. Ai, kā man tas patīk. Šodien baudu saulīti pa Jāņu kalnu, kur notiek Smiltenes pilsētas svētki. Spēkavīri cilā smagumus, cilvēku ir ļoti, ļoti daudz. Un visi bauda to, ko redz.
Es arī baudu visu, ko šis laiks var sniegt, un sniedz tas daudz. Pēdējās dienās es atkal sajūtos laimīga, nu tā pa īstam, kā pagājušajā vasarā. Kaut kas no tā tomēr ir palicis. Un tieši tādēļ uz kādu laiku esmu gatava atteikties no iesaukas ''neveiksminiece''. Tagad man vairs nepiestāv šī iesauka, jo esmu pārāk starojoša. Draugi pat sāka saukt mani par princesi. Bet no neveiksminieces es tiešām ceru atteikties, tas galīgi vairs nav pa manam, un ceru, ka uz ilgu laiku. Mūžība būtu par skarbu teikts, jo pēc laba laika vienmēr nāk slikts, bet tagad pietrūkst diezgan maz, lai es būtu tik tiešām pavisam laimīga. Sirdī un galvā pagājusī vasara, kas mani apbur vēl pēc gada. Sajaukta galva, taureņi vēderā un laba mūzika man ausīs.
Tagad varētu pameklēt kādu smieklīgu filmu, jo sarunāju ar vienu burvīgu cilvēku kādreiz pa draugam noskatīties kādu filmu, aiiii.
Un tad jau paskatīties, kā dejo mana mīļākā meitene.Pašā vakarā balle, iešu pabaudīt latviešu mūziku, kā arī,cerams, izdejoties. Nu vismaz labi pavadīt laiku viennozīmīgi!

SmiltenValmierieši atkal man parādīja, kā pēc viena vakara var padarīt mani gandrīz pilnīgi laimīgu. Vismaz uz vienu vakaru es sajutos īpaša.