šeim on me.

Nedaudz vecuma piegarša mutē. Domas šaudās šurpu turpu no šejienes līdz.. bezgalībai. Lasu. Izlasu dažādus blogus un paņemu kaut ko sev. Paņemu to, kas ir par mani, ne paņemu, bet aizņemos. Tekstu autori ir rakstījuši par mani, lai cik apbrīnojami tas neliktos. Tieši kā par mani, vārds vārdā, te nu lūk kādas meitenes, kura sevi dēvē par ''laurushu'' teksts par viņu, bet arī par mani. Mainās tikai gadaskaitļi, bet pārējais brīnumainā kārtā vienāds.


tas ir tā dīvaini. itkā balts, bet tajā pašā laikā melns. itkā jā, bet tajā pašā laikā nē. itkā ieskatīties acīs nelaimīgākajai pagātnes daļai, apskaut viņu un pateikt 'sveika, mīļā'. 
neko sliktu jau viņa man nav izdarījusi, tikai toreiz tas likās ārprātīgi, jo bija smagi bez gala un malas. atceros tās pārdzīvojumu pilnās dienas, asaru tonnas un negulētās naktis, sāpošo galvu un bailes no dienas, kura izrādīsies pēdējā... arī šodien, pēc aptuveni trīs gadiem, tā sāpīte vēl ir, un sāp joprojām, lai gan biju domājusi, ka esmu ar šo situāciju saradusi. 
toreiz viņa man atņēma daļiņu no manas sirds, daļiņu manis pašas. kodu sev lūpā, klausoties, cik lielisks viņš ir. jā, es zinu, ka lielisks...tādu es viņu atceros, mans labākais, kā nekā.
pēc vārdiem, ka viņa viņu mīl vairāk par visu uz pasaules, biku saļodzījās dūša. kā? bet...  (garš nopūtiens un mēģinājums sadabūt acīs atpakaļ asaras, lai nebirst laukā).
es taču viņu mīlēju un mums bija jāšķirās. mums bija jāatvadās.
es neturu ļaunu prātu uz viņu, jo man nav iemesla to darīt. tagad viņš ir nevis mans, bet mūsu labākais.
laimīgā viņa. 
un es, nobirdinot asaru, ticu, ka laimīgais ir arī viņš. 
...un es viņu joprojām mīlu.
...un šīs asaras atkal ir tavas. Bububu.