Kaut ko, kas jānoliek malā.

Hei. Šodien ārā laiks lutina, un es nogulēju kādas 15 stundas. Tas, laikam, tādēļ, ka atgulēju negulētās naktis iepriekšējās nedēļas laikā. Pamodos izspūrusi un galīgi nesmuka. Bet garastāvoklis, kā jau pēdējās dienās, bija burvīgs. Nu tik tiešām es staroju.
Uzvilku savus pusgaros kuplos svārkus un puķaino kreklu un sajutos kā princese. Ai, kā man tas patīk. Šodien baudu saulīti pa Jāņu kalnu, kur notiek Smiltenes pilsētas svētki. Spēkavīri cilā smagumus, cilvēku ir ļoti, ļoti daudz. Un visi bauda to, ko redz.
Es arī baudu visu, ko šis laiks var sniegt, un sniedz tas daudz. Pēdējās dienās es atkal sajūtos laimīga, nu tā pa īstam, kā pagājušajā vasarā. Kaut kas no tā tomēr ir palicis. Un tieši tādēļ uz kādu laiku esmu gatava atteikties no iesaukas ''neveiksminiece''. Tagad man vairs nepiestāv šī iesauka, jo esmu pārāk starojoša. Draugi pat sāka saukt mani par princesi. Bet no neveiksminieces es tiešām ceru atteikties, tas galīgi vairs nav pa manam, un ceru, ka uz ilgu laiku. Mūžība būtu par skarbu teikts, jo pēc laba laika vienmēr nāk slikts, bet tagad pietrūkst diezgan maz, lai es būtu tik tiešām pavisam laimīga. Sirdī un galvā pagājusī vasara, kas mani apbur vēl pēc gada. Sajaukta galva, taureņi vēderā un laba mūzika man ausīs.
Tagad varētu pameklēt kādu smieklīgu filmu, jo sarunāju ar vienu burvīgu cilvēku kādreiz pa draugam noskatīties kādu filmu, aiiii.
Un tad jau paskatīties, kā dejo mana mīļākā meitene.Pašā vakarā balle, iešu pabaudīt latviešu mūziku, kā arī,cerams, izdejoties. Nu vismaz labi pavadīt laiku viennozīmīgi!

SmiltenValmierieši atkal man parādīja, kā pēc viena vakara var padarīt mani gandrīz pilnīgi laimīgu. Vismaz uz vienu vakaru es sajutos īpaša.