Wake me up

Monsters inside of me.

Viens mēnesis skolā aizvadīts un atliek tikai šad tad atcerēties, ka tas pagāja traki. Tiešām traki. Negulētas naktis,jauni cilvēki, balles, un daudz mācību. Iepazītas vēl neiepazītās cilvēku personības un pierasts pie savējām. Viss itkā kārtībā, nu vismaz nesūdzos ne par ko daudz.
     Šodien atkal bija vēlme blondus matus, nu aizgāju pēc krāsas un nokrāsoju, bet kā zinādama ka nekas nenotiks arī nebēdājos, jo no sarkanajiem man tik ātri vaļā netikt. Nu nekas, dzīvosim ar sarkanajiem. Viss taču ir lieliski.
     Pamazām tiek pierasts pie visa, un aizmirsts sen iemīlētais. Atkal acīs asaras, bet zinu tač, ka arī es tagad esmu diezgan laimīga, tomēr grauž jau tā pat. īsziņas signāls  nu jau ir ierastais iemigšanas tonis un dienas režīma sastāvdaļa, tikai vēl nemaz neliekas, ka tas ir īstais, ilgi gaidītais.
     Arī rudens ir klāt, šogad tāds dzeltens pagadījies. Un es apjūku visā savā tekstā. Es gribu lielu tējas krūzi, jo ir mazs dzīves apnicīgums uznācis. Tikai nezinu, kā lai to maina. Itkā viss šķiet tik balts, bet tajā pašā laikā melns. .. un noskaņ sms signāls.

holding up

Jo vairāk mēs atrodam, jo vairāk mēs pazaudējam. Jo vairāk mēs zinām, jo vairāk mums sāp. Jo vairāk mēs uzticamies, jo vairāk tiekam pievilti.

Beidzot man ir laiks lai izrakstītos no sirds. Jo ir pagājušas pirmās divas nedēļas no otrā kursa sfēras.  Skolā šis tas ir mainījies, precīzāk cilvēki. Visi palikuši daudz drošāki,  tādi riebīgāki.  Ballītes tiek iegrieztas katru nedēļu, tā pa skaļo. Patīkami, tikai nu jau vairs tām neatliks tāds laiks, kā šīs nedēļas. 

Darbu mape glabā vēl nesāktus darbus, kuri ir jāsāk, lai cik slinka es arī nebūtu. Pavisam drīz, drīz. 

Visumā tā savādi. Itkā prieks par visu, bet itkā nē. Es nezinu. Trūkst dažu emociju, un esmu iegrimusi vienaldzības upē. Neko negribas, kā tikai padarīt visu, kas jādara. Pat nav sanācis laika pucēties, kā tas man bija pierasts. Gribas ātrāk ietīties segā un gaidīt nākošo dienu. Pat cilvēki man sāk apnikt. Nesaprotu kas man uznācis. Laikam kāda rudens nepatika. 

Ar reklāmistiem gan man iet jautri. Trako kā paviāni, kamēr es guļu.  Jāa, katra diena vismaz jautra man ir. 

Ai, ko nu es te cenšos rakstīt, nav man vairs rakstāmā garastāvokļa arī. ķeršos klāt darbiem.  Ar zīmuli pa lapu dragāa.

Look around

Te pat starp debesīm un zemi dzīvojos. Citreiz labākas dienas, citreiz ne tik. Mans izskats mainās ar katru brīdi, laikam neesmu atradusi to ar ko esmu pašapmierināta, jeb varbūt, arī esmu tuvu tā atrašanai. Pat šodien matu krāsa jau no spilgti sarkanas/oranžas kļuva karogsarkana- nu tāda tumša. Nepierasts skaistums. Es laikam esmu nepieradināma, un mainos ar katru brīdi, uz labo vai slikto pusi es nezinu. Daudzi uzskata mani par azbesta veceni, citi par mīļuma iemiesojumu, tā jau priecē, ka katram ir savs viedoklis.
          Tūlīt jau skola. Mana māksla. Es jūtu jau grūtības, tās var aizsniegt ar mēli. Bet vēl 2 dienas, kuras es baudīšu viscaur,
          Rīts sāksies autobusā ar gulben's draudzeni, ceļos uz mīļpilsētu.  Tad nu tur paredzēta sava veida reklāma/izpriecas/vajadzība bet nu fotosesija ar quattro. Skolas vajadzības tā kā.  Vēlāk jau uz citu māju, pie citiem cilvēkiem, tad jau lielā balle uguņošanā, cerams ka mana spogulene spēc iemūžināt arī tādus brīnumus, katrā ziņā, gribas tādu varenu balli pēdējās dienās, kā nekā.

       

Laimīgā diena

Beidzot. Beidzot mana laimīgā diena ir pienākusi. No rīta ieeju dr.lv pēc tam twitterī. Un twitterī ziņa, ka esmu laimējusi ielūgumus uz lielo uguņošanu valmierā. Nu tādi laimes kliedzieni un jā, beidzot arī man laimējās. Vēlāk jau tīrību kārtību manā istabā. Viss, kas vecāks par gadu bez žēlastības devās uz mistkasti. Tā nu smuka istaba pirms došanās projām.

will last, till the end.

Un atkal viss ir sācies no gala. Es nezinu kā justies- laimīgai vai nelaimīgai. Viss atkal ir apgāzis manas shēmas par pusi manas dzīves. Atkal ir uzradies vecais fīlings pret kādu, un tas man tik ļoti jauc galvu un iemet tur vecos mirkļus. Bet es taču tur pati biju vainīga. Kā man sāp sirds. Puss gads apkārt, bet tāda nejauka sajūta ikreiz kad satieku, redzu, jūtu un dzirdu. Visu laiku es domas kliedēju ar to, ka apkārt bija viņa nīstoši cilvēki, pasmējāmies, parunājām par un ap. Bet es tā vairs nevaru, jo kādreiz es gāju un turēju viņa roku un teicu, ka man viņš ļoti patīk. Nožēlojamā es. Pirmo reizi kad es pārkāpu pāri saviem noteikumiem es zaudēju kaut ko tik ļoti svarīgu, lai gan tajā brīdī tā nelikās. Laiku jau atpakaļ nepagriezīsi, bet ja jūs zinātu kā tas grauž.
Kad man to stāstīja viņš, man nelikās ka tā kāds var patikt, nelikās. A tagad kad tev šī cilvēka nav blakus, var just to tukšuma sajūtu. Un stūlbākais jau tajā visā ir tas, ka nav spēja ieskatīties citos cilvēkos. '' Apskaujot vienus, atceramies citus..''

''.. bet es ticu, ka viņš ir laimīgs. Gribētu kādu daļu no viņa laimes sev, jeb viņu man. Bet tagad tikai tukšums.''

Nomocīta Liene.

Ar noguruma pilnu skatienu mēģinu izveidot sakarīgus teikumus. Pa galvu šaudās domas par to, ka pēc nedēļas jau skola, bet tas jau nav slikti, lai gan pat negribas domāt, cik negulētas naktis būs tad. Bet problēma ar dzīvošanu, tikai nedēļa, bet nezinu pat kur lai dzīvo. Ak, šīs mākslinieku problēmas.

Šodien varētu iet pabaudīt feinu mūziku te pat estrādes ballē, bet nav vēlmes, rīt autokross- mana mīļākā padarīšana, bet arī negribās. Man neko negribās, tikai sēdēt, nē labāk gulēt un klausīties mūziku. Jo pēdējo vasaras ballīti iegriezīšu atkal valmieras ritmos. 1.septembrī.  Maisās pa galvu lietas, ka jāgatavo jau līdzņemšanai uz skolu, deaaaim!

Es nejūtos kā savā ādā. Es jūtos vasaras piebeigta. Man vajag mākslu. Tikai mākslu, ne datorus, kuri ir mana specialitāte. Es un otas. Paldies. !

Lūdzu, dārgā pašvaldība, iemet mūs 7 cilvēkus ''naktsmītnēs'' lai vismaz dzīvošanas lieta būtu nokārtota. ♥

Kailais saprāts.

it is easy to take off your clothes and have sex. people do it all the time. but opening up your soul to someone, letting them into your spirit, thoughts, fears, future, hopes, dreams... that is being naked