Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
Te pat starp debesīm un zemi dzīvojos. Citreiz labākas dienas, citreiz ne tik. Mans izskats mainās ar katru brīdi, laikam neesmu atradusi to ar ko esmu pašapmierināta, jeb varbūt, arī esmu tuvu tā atrašanai. Pat šodien matu krāsa jau no spilgti sarkanas/oranžas kļuva karogsarkana- nu tāda tumša. Nepierasts skaistums. Es laikam esmu nepieradināma, un mainos ar katru brīdi, uz labo vai slikto pusi es nezinu. Daudzi uzskata mani par azbesta veceni, citi par mīļuma iemiesojumu, tā jau priecē, ka katram ir savs viedoklis.
Tūlīt jau skola. Mana māksla. Es jūtu jau grūtības, tās var aizsniegt ar mēli. Bet vēl 2 dienas, kuras es baudīšu viscaur,
Rīts sāksies autobusā ar gulben's draudzeni, ceļos uz mīļpilsētu. Tad nu tur paredzēta sava veida reklāma/izpriecas/vajadzība bet nu fotosesija ar quattro. Skolas vajadzības tā kā. Vēlāk jau uz citu māju, pie citiem cilvēkiem, tad jau lielā balle uguņošanā, cerams ka mana spogulene spēc iemūžināt arī tādus brīnumus, katrā ziņā, gribas tādu varenu balli pēdējās dienās, kā nekā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru