what's up dudies :D

Reizēm ir jāsajūk prātā, lai iegūtu 

veselo saprātu!

Sveiki! Tā lūk ir iesākusies jauna nedēļa bla bla bla bla bla. Bet nu tā jau neko, vienīgi sasodīti grūti bija beidzot doties atpakaļ uz kojām. Jo visas mantas čupām stāvēja mājās, jo neskaitāmie darbi jau bija jāsastrādā. Protams, pusi mantu es esmu aizmirsusi mājās, precīzāk drēbju skapī, bet tas šoreiz mani galīgi neuztrauc. 

Laimīgi atkūlos līdz Valmieras kojām, pašai prieks par to. Sagaidīja draugi, un atkal varējām ķiķināt līdz pusmaktij. Šeit dzīvojot es vismaz varu uzlādēties ar pozitīvām emocijām- ļoti, ļoti, ļoti.

Bet jā, balle tak bija 6dien. Bija ;sausmonīgi labi, tik tiešām, viena no foršākajām ballēm, ja godīgi. Ar Sinču superīgi izkustinājām kaulus, ir bildītes arī, un tā jā! :) 

Šodien piezvanīja trennerīte un jautāja, kā man iet, un tādā garā, tas bija feini. Un 6-7dien sači. Me būs galīgi piekususi, bet nu lai iet, dažreiz jau vajag pasportot. Mācības izdarīšu pa nedēļu, tā lai varu atpūsties- spēlēs!

Šodien visu dienu jūtos ritīgi labi. Tas tapēc ka jociņi par ''monster'' un tā. Bet  ir cita lieta. Me ir ritīgi priecīga. Sinchey jau ar man visu ko bīda smadzenēs, tā ka prieks. Tiešām! :) 

Nav nekā.Tikai atmiņas.Smiekli. Un viss ir gandrīz patīkami.

Katrai dziesmai man ir savs stāsts, tāpēc patīkami tās klausīties atkal , un atkal.

Nu ko. Austiņās skan samērā veca, bet ar patīkamām atmiņām Hurts dziesmas- stay. Bet tā visu dienu, pa visu istabu bliež radiō valmiera. Ahh, kā es mīlu mūziku, tik tiešām, bez viņas laikam man nebūtu iedvesmas kaut ko darīt. 

Šodien piecēlos ar aizkavēšanos, bet jau 9 biju uz strīpas lai taisītu darbus, kas man sadoti visai nedēļai. Nu man jau liekas, ka es tos darbus, labi ja 2 paspētu izdarīt, bet nu es cenšos, cenšos. Šodien tika pievarēta kompozīcija- daļēji, un recenzija jau sen Aicim stāv e-pastā.  Tiešām lieliski, bet vēl tā pat ir kaudze ko darīt, bet es nesūdzos, gandrīz nemaz.   

P.S. Titulbilde arī ir mans zīmējums, jā, mana necilā balerīna, jeb kopija kādai gleznai. Dzīvē izskatās maķenīt labāk, bet nu lai iet. 

---------------------------------------------------------------------------------------------

Nu labi, ja jau es esmu sākusi stāstīt par to skolu, par kuru vāros visos labajos, un sliktajos brīžos reizē. Tad nu arī turpināšu par to. Bet nu jā, ir tā, ka man skola pašlaik ir viss par ko es spēju un nespēju domāt. Patīk, tiešām, patīk iet uz skolu. Lai gan dažreiz tevi tā nokritizē, kad uzdodu sev jautājumu- ko es te vispār meklēju, un kur man bija prāts te kaut ko meklēt, savas dzīves turpinājumu! Bet nu tas pagaist tad, kad redzi iznākumu, tiešām sakarīgi sanācis,  pašas rokām. naiss.  ...Kad pabeidzu māksleni es tiešām domāju, ka nekad vairāk neko nesaistīšu ar zīmēšanu, veidošanu un mākslu kā tādu. Bet re kā sanāca, nepagāja ne 3 gadi un eju uz skolu dēļ mākslas, mācos 3 vēstures reizē- gan latvijas/pasaules vispārīgo, gan kultūras, gan mākslas. ķēpājos vairāk nekā vajag, un vispār traki ir ar mani. 

Pietur mani pie šīs mākslas,protams, kursiņš. Ahh, tik kruti īstenībā man viņi ir. Jā, kopā 21 esam, bet nu meitenes valda pār šo kursu, veselas 17 meitenes, un 4 čaļi, ja nu es māku pareizi skaitīt, tā sanāk. Bet nebūt nav tā, ka mums ir garlaicīgi, vienmēr mums ir kādi dīvainie jociņi, pat tagad mums dr.lv ir sava ''lapa'' kur apkopot domugraudus. Mēs dziedam, ākstamies, bet radam mākslu. Un literatūrā mums tur kkas jādara, un skolotāja lika uzzīmēt lugas sižetu. Tas likās tik dīvaini, ka neviens nebļāva, ka nemāk zīmēt, kā tas bija agrāk. He he. Bet jā, gudrs kursiņš. Un vispār feini. Kopā ballējamies un tā, ir labi, ja tādi ir. 

/Trakie mākslinieki/, kā mēdz mūs dēvēt.

Bet atkal ir pretstats tam, kā vajadzēja būt. Man tuvāki ir palikuši tieši Valmierieši, jo tie cilvēki kurus kādreiz saucu par draugiem, man 2 mēnešu laikā nav pat uzdrakstījuši dr.lv kā man iet, vai kaut kā tā. Diezgan nožēlojami, manuprāt. Tapēc arī par savu pilsētu uzskatu Valmieru, ne Smilteni. Un par mājām kojas.  Es nezinu kapēc tā ir, bet ir. Un jā, kojas ir šausmonīgi daudz iemācījušas pa šiem 2 mēnešiem. Jo kādreiz jau bija pierasts, aiziešu mājās, ņamma jau gatava, bet tagad nē, tā nav. Interesanti, bet fakts. Dažreiz bija tā, ka nedēļas vidū jau vairs nav naudas- tapēc jāmācas taupīt. Visu ko ēdamu ar var samācīties, bet nu tas jau tikai tā.

Vaiii, šodien pietiks drukāt. Jāplāno, kā tikšu uz balli :D

Šodien klausāmies- Reamonn- colder. Laiks paliek vēsāks. Bet atmiņas un viss pārējais čotka!

------------------------------------

Daļa dzīves gružu.

Mirklī, kad vēlies padoties, atceries, kāpēc tik ilgi nepadevies!

1. Nekas īpašs vienkārši gribējās parakstīt. Jo tik tiešām sen nekas tāds nebija tapis, jo ieslīgšana skolas dzīvē mani novedusi pie tekstu attālināšanās no šīs lapas. 

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------>

Viss ko mēs darām ir jau nolemts vai tomēr vienmēr izvēle ir mūsu rokās. Hmm, neapšaubāmi mēs paši izvēlamies kā vēlamies dzīvot, kā pareizāk mūsuprāt, un kā vispār rīkoties. Tikai dažreiz vismaz mani nepamet šī sajūta, ka mēs izspēlējam likteņa iedotās kārtis. Un dažreiz mūsu kārtis krīt galīgi garām, bez trumpjiem. Bet varbūt mēs paši esam likteņa rokās kārtis, kas tiek mētātas pa galda virsmu- šurpu, turpu, pacelti, un nomesti kaudzē, samaisīti un atkal dalīti. Iespējams. Šāda likumsakarība tiešām šad tad var gadīties

Un tad skatoties dažādas filmas galvenā doma tajās ir nepadoties, turpināt iesākto, vai manīt kaut ko ļoti krasi. Un tik tiešām, beigas vienmēr ir lieliskas, un sāp jau tikai sliktajiem, bet varoņi paši dzīvo tālāk laimīgi. Es nesaprotu, kas tās pat likumsakarībām,ka filmas režisori filmas kulminācijā liek mums raudāt, bet tad viss kā parasti ir lieliski. Demit! Es arī gribētu tā- nu visu dzīvi būt laimīga.

Vai es esmu laimīga tagad?

Vairāk jā, nekā nē. Jo manas dienas ir piepildītas smieklu, mīļuma un cilvēku. Bet tad es reiz stāstot draugiem par saviem dzīvniekiem iedomājos, kas notiks tad, kad viņu vairs nebūs. Tik tiešām es sevi pieķēru iedomājamies par kaut ko tādu, un tad pēkšņi es sasodīti ātri apmulsu, jo viņi ir daļa manas dzīves, tā pat kā mamma un tētis, brālis un pārējie. Un kad es palikšu viena, ko tad es darīšu. Kam es pasūdzēšos, ko es apmīļošu, kam iebikstīšu. Es nezinu. 

Nu lūk, viss iemesls kādēļ kaut ko tādu vispār es rakstīju bija ar domu, ka reti kad -labos, brīžos es iedomājos, ka man tajos ir jādalās ar pārējiem, jo liktenis kārtis mēdz izspēlēt dažādi, un vienreiz var nepaveikties... Nepaveikties, un nepaspēt samīļot kādu, pateikt  kaut ko, un dzīvot. Jā, var gadīties, kad tu nepaspēj pat sākt lāgā dzīvi, kad tev jau uzmet trīs saujas smilšu. Nē, man nav nekādas maniakālas tieksmes vai kas tamlīdzīgs, es vienkārši padomāju. Ka mēs reti novērtējam to, kas mums ir dots, to, kas mums katru dienu ir blakus, bet mēs tikai ņerkstam, ka mums kaut kā nav. Nu nav tā mūsu laime naudā, nauda ir tikai laimes piedeva. Cits varbūt ir bagāts, bet viņam nav brīvības, ko dod zeme zem kājām, brīvība, kad vari izplest rokas un griezties uz riņķi kā bērnībā, trakuma sajūtas, kad maziņi piebāzām pilnu muti ar ''shock'' košļenītēm. Nu tā visa kādam pietrūkst. Bet mums tas viss ir dots. Tapēc kaut reizi ir jāpaskatās, kas ir dots un jāizbauda. Jādzīvo dzīve nevis kā pēdējā diena, bet kā pirmā! 

LienKāa. :) 

Jauku vakaru Tev!

Burvju nūjiņa

Ir nožēlojami klusēt, kad ir daudz ko teikt. Ir nožēlojami teikt, kad tevi tā pat neuzklausa. 

Vispirms sākšu ar to, ka daudz kas šeit būs izdomāts, vienkārši ir uzradusies vēlme kaut ko uzrakstīt, kas nav saistīts ar manu ikdienu, un tādām lietām. Šeit būs izteiktas emocijas.

Kā jau vienmēr sākšu ar to, ka dzīvoja meitene. Varbūt nedaudz savādāka, kā visi pārējie- vismaz viņai tā likās. Ārēji,protams, par viņas atšķirību nekas neliecināja, tikai dažkārt to varēja pateikt pēc viņas uzskatiem, mērķiem, skatījumu uz dzīvi. Protams, cilvēks kā jau cilvēks, neko pielikt neko atņemt. Bet,tomēr, bija gan ko pielikt, gan ko atņemt. 

Citiem par šo meiteni bija dalītas jūtas, jo nevarētu teikt, ka viņai trūka tempermenta, gan to, ka pašapliecināšanos meklēja pie citiem- nebūt. Arī noslēgusies sevī viņa nebija, ļoti pozitīva būtne, skaista.  Tas arī, laikam, padarīja viņu tik īpaši skaistu. Tādēļ mēgšu saukt par īpaši skaisto'. Nu re, atrastas daudz pozitīvas lietas. Un kā ar negatīvajām.?! Kā jau visiem kāda sauja bija sakrājusies arī ar tām. Nevietā pateikts vārds, kā šķēps kādām iedūrās sirds apkārtnē, attieksme, kā lode, kādam šķēla plecu, un tas viss kopā, tik nožēlojami. Bet tomēr kaut ko tādu nemīlēt kādam bija neprāts. Neprāts- burtiskā nozīmē. Daudzi bija gatavi zaudēt prātu, lai būtu saistīti ar šo ''īpaši skaisto'', bet tas bija neiespējami, jo ar to raksturu bija grūti, un par kāda īpašumu viņa nevēlējās būt- nekad. 

Izklausās pēc varen spēcīga sievišķa, bet nebūt ne. Lai kāds stone face dažreiz pavērtos, asaras arī mēdza viņai ritēt pār vaigu, reti, bet tomēr patiesi. Tādēļ varētu teikt, ka viņas asaras bija pašapziņas rādītājs. ''Zaudējuma rūgtumā un uzvaras priekā apraudas labākie, par sevi pārliecinātie''.  Tieši tā, un viņai nepatika sāpināt citus, lai gan dažreiz raksturs un attieksme bija pārāk citus šķeļoša. Bet vēl vairāk, viņai nepatika tikt sāpinātai, un tieši tādēļ viņai patika visu izbeigt tad, kad vēl neviens tā īsti nav sāpināts, lai gan tomēr, laikam bija gan.   Prasme ieraudzīt citu vilšanos vēl nebija sasniegusi viņas prāta apvāršņus, par to varēja tikai miglaini spriest.

Kā jau daudzreiz, kad viss tiek izbeigts ir grūti, bet tad ir jāpadomā- ja viss tiktu turpināts vai būtu vieglāk? Kāds teiks- jā! Bet kāds- nē! Zini kapēc mainās šīs atbildes, jo tas, kas saka ''jā'' - vēl nav izaudzis tik tālu, lai saprastu, ka ir divi cilvēki, un ja abi nav pārliecināti, par notiekošo ir jāpadomā. Bet tas kas pasaka ''nē'' zina, ka priekš viņa tā nav labākā izvēle, un nevēlas lai tiktu kāds sāpināts vairāk vai mazāk. 

Atgriežoties pie šīs meitenes stāsta mēs  varam saprast to, ka viņa ir savā ziņā neciešama, savā ziņā dzīvotāja, reāliste, pesimiste un optimiste. Viss kas notiek ir mirkļi, kurus viņa tver. Lepna, iedomīga, bet mērķtiecīga. Nevēlas būt kāda īpašums. Negrib dzīvot atmiņās, un tiecās pēc ideāla, kuru nevar sasniegt. Mīli dzīvi. Brīvība ir vārds, kas raksturo šo cilvēku visvairāk. Jo kad viņa piedzima viņa bija brīva, un to nevar ietekmēt. Mīl'!

P.s. Daļa manis ir ielikta šajā tekstā, bet ne viss. Tas viss šodien darījās pa manu galvu, un es mēģināju to uzlikt ''uz papīra''.  Vairāk gan priekš manis tur ir sava veida atziņas, un jāa. Tā es šobrīd gribēju uzrakstīt!

Lienkāa!

Svaigs.

Ar mani nevajag spēlēties- jo es spēlēju bez noteikumiem.

Nu tad ''čau'' atkal.  Ir pagājusi vēl viena nedēļas nogale, un vēl bišķiņ, tomēr pa to laiku ir daudz kas paveikts. Piemēram, ar Sinchey ballē bijām. Tad arī parunāsim par to- bija jau labi- mūzikas ziņā, bet nu daudz kas nebija kā gribētos, pietiekami daudz neatsaucīgu cilvēku, kas man likās tiešām mulsinoši. Tomēr pēdējais cēliens bija tiešām labs, jo dancāju uz nebēdu.

Pat tagad iet joki par '' liktenīgo griezēju'', cik uzjautrinoši patiesībā. Vienkāršs vakars, ar savu kulmināciju, bet ļoti gaidu šo 6dienu, jo cerams, ka tā būs vēl lieliskāka.

;(Lienīt')

He's sexy and he know it.

Laime ir tad kad Tev nav jāmelo ka Tev ir labi.

čau! Man tiešām liels prieks šeit atkal kaut ko nedaudz ierakstīt- iz manas dzīves.

Tā nu ar ko lai sāk. Man tiešām ir gājis raibi, lai gan vairāk labi. Pirmā skate skolā ir pārdzīvota, lai gan tas viss gāja ļoti, ļoti grūti. Tādā ziņā, ka divas negulētas naktis pēc kārtais, lai tikai laikā nodotu visu. Tad jā, lepojos ļoti ar sevi, jo viss tikai pabeigts, lai gan tiešām tas nāca grūti, jo nākošās dienas, kas pienāca pēc negulētajām naktīm bija tik trakas, tādā ziņā, ka jutos tiešām slikti. Ieēst nevarēju, un jutos kā zombijs, bet es pabeidzu! Esmu lepna, ļoti!

Bet šodien gan, beidzot varu atvilkt elpu, un doties ar saviem mīļukiem dzīvē. Nu visas manējās no 382 dosies ballēt, un protams, Sinča. Jā, mana šoferīte šodien, būs viņa, jauks nedēļas noslēgums, cerams viss izdosies- tik tiešām! :) 

Un tā ka jā, me ir ļoti piekusis, bet satraukti priecīga, ai neaprakstāmi. Bet pierādās, ka man kurss tik tiešām ir tik lielisks, viens otru a,tbalstījām, kad bija jāstrādā garās naktis, un kopā izklaidējāmies. Lieliski. :)

Daļa ideāla!

. 

Personība  stipra tad, ja tā spēj noturēt pati sevi.

Hei hei hei! Priekš manis tas ir sen, kad neesmu te neko ierakstījusi, lai gan dators man pieejams nu jau katru mīļu brīdi. Tomēr laikam tā ir aizņemtība, kas neļauj man ieskricelēt kaut ko, kas atainotu manu pašreizējo dzīvi.

Bet re, kā! Viens brīvāks rīts, lai kaut ko ierakstītu. Skolas laiks jau ir otrā mēneša pusē. Neaptverami. Man šis laiks pagājis nu dien ātri, bet tas,protams, priecē. Darba ir ļoti daudz, pat tagad, kad pēc 2 dienām ir skate. *Skate- tur kur jāatrāda visi darbi- mājasdarbi un tādi štrunti, vērtē pietiekami daudz skolotāju, un no tā atkarīgs tavs skolasdzīves liktenis.  Un tagad tā padomājot darba kaudzīte man ir pietiekami liela- nekas, es visu šodien paveikšu- man tas vienkārši ir jāizdara! 

Jā, man patīk tagad iet uz skolu, neskatoties uz faktu, ka tas tiešām ir grūti, vismaz man. Tas laikam ir tieši tas, ko es vēlos sasniegt, ne tikai sēdēt neizsakāmi daudz matemātikas stundās, klausīties ekonomistu padomos un klausīties psiholoģiskos domu gājienus. 

Kojās arī viss iet uz urrā! Patīkama kompānija man pagadījusies, nekad nav garlaicīgi, un tas liek turpināt iesākto darbu. 

Vienīgi dažreiz šķiet, ka ''vecie'' draugi nu jau mani piemirsuši. Nu vismaz tie, kurus uzskatīju par labiem draugiem, laikam kļūdījos. Bet klasesbiedri nu jau ex klasesbiedri, gan man uzraksta kā iet, un ka es viņiem , tik superīgi vienkārši! Jā, vairāk pozitīvu domu, un tad viss izdosies!

Tas arī šorīt viss no manas puses! :)

Lienkaa

Pirmā oktobra nedēļa.

Tu spēj vairāk nekā domā. Tu esi visums. Tu esi saule un ķermenis, kurā ir dvēsele. Tu esi viss, ko tu redzi. Tikai celies un dari.

Hei, hei. Sen neesmu šeit pabijusi, bet tas nenozīmē, ka man iet slikti. Man iet tiešām labi, ja neskaita to, ka man ir milzum daudz darbi, kas jāpadara īsā laikā. Cenšos darīt visu, kas ir un nav manos spēkos,lai sasniegtu augstāko.!

  Tātad jā, daudz darbu mākslas jomā, kas pilnveido un padara savādāku manu dzīves uztveri- bet visumā pozitīvi. Pat tagad liekas, ka kopš esmu citā skolā, pilsētā, esmu kļuvusi savādāka, tādā ziņā, kā pieaugušāka, ja tā to var nosaukt. Vienkārši es tagad apzinos, ka ir jāmācās, lai kaut ko sasniegtu, jo savādāk viss izbirs, kā smiltis sauc pirkstiem.  Pašam ir jādomā vai nākošajā rītā būs ko ēst, un tādā garā!

  Bet ja runa iet par koju dzīvi, tad man ir paveicies, jo tik daudz pozitīvu emociju ikdienā man nebūtu,ja tur nedzīvotu. Jo ar mani ir tik daudz foršu cilvēku, kurus iepazinu, šī mēneša laikā. Katru dienu kādam pinu matus, krāsoju, foķēju, krāsoju nagus utētē, laikam tas būs mans nākotnes mērķis- strādāt ar cilvēkiem. 

  Par kursu vispār ir viegli runāt, jo man viņi visi ir šausmonīgi lieliski, tiešām! Tik sakarīgus cilvēkus, kas grib mācīties un dzen jokus, tā vien gribas satikt katru dienu. Un nav tā, ka mēs esam pa grupām sadalījušies, jo visi runā ar visiem. Tagad tiešām to tā varētu nosaukt- viens par visiem, visi par vienu.! Un tas baigi mani priecē.

 Pirmais kopīgais piedzīvojums- ozolkalns, tā izsmējusies, un rāpusies 16 metru augstumā sen nebiju, bet tiešām man ļooti patika :)  Autobusā tik daudz smieklu. 

  Kad bijām muzejā- vēstures stundā, tur arī bija smieklīgi, jo vienmēr kāds atrod ar ko uzjautrināt, matemātikas stundas, kurās smejamies.!

Mums visiem ir viens mērķis un tieši tas,laikam mums palīdz tiekties augstāk- visiem kopā!

Man tieššššām patīk, tas ko es daru!