Daļa dzīves gružu.

Mirklī, kad vēlies padoties, atceries, kāpēc tik ilgi nepadevies!

1. Nekas īpašs vienkārši gribējās parakstīt. Jo tik tiešām sen nekas tāds nebija tapis, jo ieslīgšana skolas dzīvē mani novedusi pie tekstu attālināšanās no šīs lapas. 

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------>

Viss ko mēs darām ir jau nolemts vai tomēr vienmēr izvēle ir mūsu rokās. Hmm, neapšaubāmi mēs paši izvēlamies kā vēlamies dzīvot, kā pareizāk mūsuprāt, un kā vispār rīkoties. Tikai dažreiz vismaz mani nepamet šī sajūta, ka mēs izspēlējam likteņa iedotās kārtis. Un dažreiz mūsu kārtis krīt galīgi garām, bez trumpjiem. Bet varbūt mēs paši esam likteņa rokās kārtis, kas tiek mētātas pa galda virsmu- šurpu, turpu, pacelti, un nomesti kaudzē, samaisīti un atkal dalīti. Iespējams. Šāda likumsakarība tiešām šad tad var gadīties

Un tad skatoties dažādas filmas galvenā doma tajās ir nepadoties, turpināt iesākto, vai manīt kaut ko ļoti krasi. Un tik tiešām, beigas vienmēr ir lieliskas, un sāp jau tikai sliktajiem, bet varoņi paši dzīvo tālāk laimīgi. Es nesaprotu, kas tās pat likumsakarībām,ka filmas režisori filmas kulminācijā liek mums raudāt, bet tad viss kā parasti ir lieliski. Demit! Es arī gribētu tā- nu visu dzīvi būt laimīga.

Vai es esmu laimīga tagad?

Vairāk jā, nekā nē. Jo manas dienas ir piepildītas smieklu, mīļuma un cilvēku. Bet tad es reiz stāstot draugiem par saviem dzīvniekiem iedomājos, kas notiks tad, kad viņu vairs nebūs. Tik tiešām es sevi pieķēru iedomājamies par kaut ko tādu, un tad pēkšņi es sasodīti ātri apmulsu, jo viņi ir daļa manas dzīves, tā pat kā mamma un tētis, brālis un pārējie. Un kad es palikšu viena, ko tad es darīšu. Kam es pasūdzēšos, ko es apmīļošu, kam iebikstīšu. Es nezinu. 

Nu lūk, viss iemesls kādēļ kaut ko tādu vispār es rakstīju bija ar domu, ka reti kad -labos, brīžos es iedomājos, ka man tajos ir jādalās ar pārējiem, jo liktenis kārtis mēdz izspēlēt dažādi, un vienreiz var nepaveikties... Nepaveikties, un nepaspēt samīļot kādu, pateikt  kaut ko, un dzīvot. Jā, var gadīties, kad tu nepaspēj pat sākt lāgā dzīvi, kad tev jau uzmet trīs saujas smilšu. Nē, man nav nekādas maniakālas tieksmes vai kas tamlīdzīgs, es vienkārši padomāju. Ka mēs reti novērtējam to, kas mums ir dots, to, kas mums katru dienu ir blakus, bet mēs tikai ņerkstam, ka mums kaut kā nav. Nu nav tā mūsu laime naudā, nauda ir tikai laimes piedeva. Cits varbūt ir bagāts, bet viņam nav brīvības, ko dod zeme zem kājām, brīvība, kad vari izplest rokas un griezties uz riņķi kā bērnībā, trakuma sajūtas, kad maziņi piebāzām pilnu muti ar ''shock'' košļenītēm. Nu tā visa kādam pietrūkst. Bet mums tas viss ir dots. Tapēc kaut reizi ir jāpaskatās, kas ir dots un jāizbauda. Jādzīvo dzīve nevis kā pēdējā diena, bet kā pirmā! 

LienKāa. :) 

Jauku vakaru Tev!