Burvju nūjiņa

Ir nožēlojami klusēt, kad ir daudz ko teikt. Ir nožēlojami teikt, kad tevi tā pat neuzklausa. 

Vispirms sākšu ar to, ka daudz kas šeit būs izdomāts, vienkārši ir uzradusies vēlme kaut ko uzrakstīt, kas nav saistīts ar manu ikdienu, un tādām lietām. Šeit būs izteiktas emocijas.

Kā jau vienmēr sākšu ar to, ka dzīvoja meitene. Varbūt nedaudz savādāka, kā visi pārējie- vismaz viņai tā likās. Ārēji,protams, par viņas atšķirību nekas neliecināja, tikai dažkārt to varēja pateikt pēc viņas uzskatiem, mērķiem, skatījumu uz dzīvi. Protams, cilvēks kā jau cilvēks, neko pielikt neko atņemt. Bet,tomēr, bija gan ko pielikt, gan ko atņemt. 

Citiem par šo meiteni bija dalītas jūtas, jo nevarētu teikt, ka viņai trūka tempermenta, gan to, ka pašapliecināšanos meklēja pie citiem- nebūt. Arī noslēgusies sevī viņa nebija, ļoti pozitīva būtne, skaista.  Tas arī, laikam, padarīja viņu tik īpaši skaistu. Tādēļ mēgšu saukt par īpaši skaisto'. Nu re, atrastas daudz pozitīvas lietas. Un kā ar negatīvajām.?! Kā jau visiem kāda sauja bija sakrājusies arī ar tām. Nevietā pateikts vārds, kā šķēps kādām iedūrās sirds apkārtnē, attieksme, kā lode, kādam šķēla plecu, un tas viss kopā, tik nožēlojami. Bet tomēr kaut ko tādu nemīlēt kādam bija neprāts. Neprāts- burtiskā nozīmē. Daudzi bija gatavi zaudēt prātu, lai būtu saistīti ar šo ''īpaši skaisto'', bet tas bija neiespējami, jo ar to raksturu bija grūti, un par kāda īpašumu viņa nevēlējās būt- nekad. 

Izklausās pēc varen spēcīga sievišķa, bet nebūt ne. Lai kāds stone face dažreiz pavērtos, asaras arī mēdza viņai ritēt pār vaigu, reti, bet tomēr patiesi. Tādēļ varētu teikt, ka viņas asaras bija pašapziņas rādītājs. ''Zaudējuma rūgtumā un uzvaras priekā apraudas labākie, par sevi pārliecinātie''.  Tieši tā, un viņai nepatika sāpināt citus, lai gan dažreiz raksturs un attieksme bija pārāk citus šķeļoša. Bet vēl vairāk, viņai nepatika tikt sāpinātai, un tieši tādēļ viņai patika visu izbeigt tad, kad vēl neviens tā īsti nav sāpināts, lai gan tomēr, laikam bija gan.   Prasme ieraudzīt citu vilšanos vēl nebija sasniegusi viņas prāta apvāršņus, par to varēja tikai miglaini spriest.

Kā jau daudzreiz, kad viss tiek izbeigts ir grūti, bet tad ir jāpadomā- ja viss tiktu turpināts vai būtu vieglāk? Kāds teiks- jā! Bet kāds- nē! Zini kapēc mainās šīs atbildes, jo tas, kas saka ''jā'' - vēl nav izaudzis tik tālu, lai saprastu, ka ir divi cilvēki, un ja abi nav pārliecināti, par notiekošo ir jāpadomā. Bet tas kas pasaka ''nē'' zina, ka priekš viņa tā nav labākā izvēle, un nevēlas lai tiktu kāds sāpināts vairāk vai mazāk. 

Atgriežoties pie šīs meitenes stāsta mēs  varam saprast to, ka viņa ir savā ziņā neciešama, savā ziņā dzīvotāja, reāliste, pesimiste un optimiste. Viss kas notiek ir mirkļi, kurus viņa tver. Lepna, iedomīga, bet mērķtiecīga. Nevēlas būt kāda īpašums. Negrib dzīvot atmiņās, un tiecās pēc ideāla, kuru nevar sasniegt. Mīli dzīvi. Brīvība ir vārds, kas raksturo šo cilvēku visvairāk. Jo kad viņa piedzima viņa bija brīva, un to nevar ietekmēt. Mīl'!

P.s. Daļa manis ir ielikta šajā tekstā, bet ne viss. Tas viss šodien darījās pa manu galvu, un es mēģināju to uzlikt ''uz papīra''.  Vairāk gan priekš manis tur ir sava veida atziņas, un jāa. Tā es šobrīd gribēju uzrakstīt!

Lienkāa!