Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
HEI! Kārtējā nedēļa ir iesākusies. Nu labi, tā iesāksies rīt, bet ir pavadītas diezgan saturīgas brīvdienas. Sāksim ar to, ka 5dien satiku sen neredzētu draudziņu, parunājos. Tad mājās- atbrauca mazā māsa, ar to padzīvojāmies. Bet,tomēr, visfeinākais bija tas, ka tā forši parunāju ar brāli- nu tā vienkārši izstāstīju visu kas uz sirds, jeb visu ko zinu- kas ko dara, kā kuram iet un tādā garā. Tad pagulēju, nākošajā dienā atpūtos, pataisīju darbu un laidām ballēties- balle tāda nekāda- kkāds jetiju saiets vien bija, tapēc drīz vien biju mājās. 7dien- hmm, atkal feina diena, kārtīgi izbraukājāmies ar mašīnu, izbaudījām ziemas spalgoņu.
Bet šodien atkal atgriežoties kojās sapratu to, kā ir kad māsas atkal ir kopā. Jeb kojās, pēc pāris nedēļām ir atkal abas istabasbiedrenes- māsas. Nu vot, strīdi un strīdiņi, kas mani sasodīti dažkārt uzjautrina- viena dzied, otra bļauj, lai aizverās. Nevar sadalīt trauku mazgāšanu un vēl šā tā. Tomēr priecājos, ka man ir brō :) :D
Tā kā nav iespējams mainīt pasauli, tad sāku mainīt sevi. Ne gluži tā nopietni, bet vairāk piedomāt pie notiekošā. Tā nu jau pirms kāda laika nonācu pie secinājuma, ka kaut kas ir jāmaina. Sāku ar matukrāsu- jā, šodien atkal pa ilgiem laikiem kļuvu par bruneti- vismaz uz kādu laiku. Nezinu vai labāk, bet vismaz savādāk.
Un vispār, es esmu kļuvusi brīvāka savās domās, un jā, viss ir forši. Manu domu lidojumu mainīja zvans, precīzāk saruna, kas lika man atcerēties par vasaru un tur piedzīvoto. Tas bija lieliski, atkal bija sastopami neuzspīlēti smiekli no manas puses, un daudz atklāsmes kā saka. Superīgs vakara pavadīšanas veids. Laikam pietrūka man šīs sarunas kādu laiku.
Arī skolā šodien gāja diezgan feini. Ar Moniju un Lauru pasmējāmies- daudz pasmējāmies, un tad,protams, uzlaboja garastāvokli. Ai, man ir lieliski kursabiedri, kas spēj mani sasmīdināt vienmēr. Interesanti pavadīta diena viennozīmīgi! :)
-Ayugjtffkrkfkgjtkfkfeid Neldi! -Ko? -Aemrmvjnvnfmfkjrkfk Neldi! -KOAA?? -AURJFURJDKEIFJDKKDKDDKFNJTN NELDI! /edzīts/ [ai, kā man patīk mani mazie rupuči, mani kursabiedri- ou jā!]
Tātad, atgriežos pie sava, tik mīļā vārda- brīvība. Un jā, dažreiz viņas pietrūkst. Jeb vienkārši gribētos nedaudz vairāk kā viņas ir pašlaik. Man ļoti nepatīk būt kādam piesaistītai, nu tā vienkārši- nepatīk, jo tad es vairs neesmu pati. Hmm, visnotaļ interesanti. Jā, dažreiz gribas vairāk brīvības, kad nav ne par ko jādomā un var ļauties fantāzijai, nu tā kā miegā, kad tu nedari itkā neko, bet tomēr, tik daudz ko paveic- pasapņo. Man ļoti patīk sapņot, bet vislabāk ir tad, kad īstenība ir labāka par sapņiem, un tomēr, labāk ir sapņot aizverot acis. Tapēc vienmēr sarkastiski nobubinu- kad sapņo aizver acis, jo man nepatīk liekuliba, un ap to saistītas lietas. Nožēlojami. Bet vispār dažreiz es nepatīku pati sev, jo atņemu sev brīvības sajūtu. Bet tas viss zūd tad, kad ''austiņās'' uzslēdzu mūziku, tā mani dara mierīgu, bet uzlādē ļoti ļoti. Vot- mūzika priekš manis ir brīvība, un vēl putni arī. Tie, tik tiešām manās acīs ir brīvi- jo viņiem pieder visas debesis, līdz horizontam, un to es tiešām ļoti vēlētos, lai man pieder... .. patīk jau, ka man pieder viss, bet pašai piederēt kādam- nu nēe. Savādi. Lai gan, es piederu tiem, kas mīl mani, es piederu ģimenei, un draugiem.- draugiem maz liet mazāk, bet tomēr.. Man gan pieder viss ko esmu darījusi, viss kas ir darījis mani stiprāku, viss, ko es tik ļoti mīlu, sākot ar mūziku agrā rīta stundā, un beidzot ar sviedru lāsēm, pēc kārtīgi padarīta darba, un asarām pēc sirds sašķīšanas, man pieder tik daudz, bet es gribu vairāk. Reiz arī muļķīgi sanāca, ka es runāju ar paziņu un man teica- tev jau ir viss. Un es paliku uz pauzes. Jo es tik tiešām sajutos dīvaini, manī bija kas tāds, nu es nemāku pateikt, katrā ziņā mulsinoši, kad man ir viss, bet kādam nav nekā. nepatīkami. Tomēr lai kā izskatītos man nav viss. Varbūt ārēji jā. Bet iekšēji pietrūkst mazliet brīvības garšas un spēka, lai kaut ko padarītu, nervu ar tā pamazāk, pēc dažādiem pārdzīvojumiem. Bet galvenais, ka es dzīvoju, mīlu un varu tikt mīlēta. Man tas ir ļoti svarīgi. Bet es tik tiešām vēlos būt brīvāka, kaut nedaudz... Jātiecas uz mērķi!
Čau! Aši kaut ko gribējās uzrakstīt. Tātad skolas nedēļa ir beigusies, un aerobika arī ir pagājusi. Tik lieliski bija. Mani bēči- gan jau manējie, gan nemanējie smuki smuki dancoja, un tas atmaksājās, puiši pirmie un meitenes 2trās. Es tiešām priecājos, viņi parādīja savu spēku- malači (flower)
Tā nu mani uzaicināja arī ballēties, bet ,laikam, nesanāks, jo rīt sacensības- deimm.! Gribēju jau ļoti ar savējiem!
Brāļa draugs arī paspēja par mani padziedāt, apdziedāt, un vēl sazin ko!
''Man jautāja, kas ir svarīgāks- mīlēt, vai būt mīlētam. Es atbildēju ar pretjautājumu- kas putnam ir svarīgāks- kreisas, vai labais spārns?''
Sveiki šodien. Jā, sasodīti sen, patiesībā man nav nācies šeit ko ierakstīt, bet tas tiešām ir laika trūkuma dēļ, jo vēlme visnotaļ ir bijusi. Bet tagad vismaz sanāks pakliedēties netālajās atmiņās. Šo to iespējams būšu palaidusi jau garām, bet to ko atceros, un kas tiešām patika, vai gluži pretēji, es pastāstīšu arī Tev.
Maznozīmīgi brīži manā dzīvē, un turpmākajā izaugsmē, pa šīm pāris dienām bija šādi:
1. Ai, ko tur daudz, stāstīšu tikai par vakardienu, kas bija sasodīti laba. Nu aizgāju uz hokeju, un tur bija lieliska spēle, daudz emocijas, un jā, bija superīgi. Skolā arī smieklīgi, pierādās, ka tomēr mans kurss ir ļoti lielisks, ļoti, ļoti, jo ar viņiem kopā mēs darām gan labas, gan nelabas lietas- bet tomēr darām! Kopā esam izdomājušie piedalīties gan zz čempī, gan skriesim maratonus, gan vasarā laiskosimies un pamatīgi strādāsim Ainažos. Tur būs mūsu plenērs, veselu nedēļu. Kur nu bez ballītēm, kuras taisīsim @KlubsGrantiņi, jā, svinēsim visiem svētkus, ar karaoki, spēlēm, dejošanu un smiekliem.
Bet šodien skolā kārtīgi nosmējos ar Agati par kādu.. Tik feini. Bet sports bija tik lielisks.Kopā ar puišiem un Kity spēlējām volīti- tas bija tik sasodīti labi, ai, kā man patīk mākslinieki!
Un tomēr, ķeršos klāt tam, ko es gribēju pastāstīt pa īstam!
Pārlapojot bildes ar aforismiem un domu graudiem, iekrita acīs un vēl kaut kur daži no tiem. Tagad tie rotā mana plānotāja lapas, tagad tās nav vienkārši melnbaltas- bet ar domām pārklātas. Un ikreiz, kad viss šķiet galīgi garām, es varu ieskatīties, un zināt, ka visam ir izeja.
Labprāt pastāstīšu kādu stāstu, daļa realitātes. Bet tajā izpaužas cilvēka idiotisms un romantika. /Stāsta varoņi dzīvi, un veseli, un gandrīz laimīgi dzīvo, un laikam jau labi dzīvo :)/
Pienāca kārtējā diena, kad bija jāierodas skolā. Tās bija teju pirmās dienas, kad pazinām viens otru, pieklājības pēc tik pateicām '' čau'' un ''attā'', bet reti kurš pārmija kādu vārdu.Bet tas neliedz viņam ieskatīties viņā. Sākumā likās šie cilvēki ir gluži pretēji, klusa meitene, bet sasodīti pārliecināts puisis, bet kaut kas viņam viņā piesaistīja. Bet neko par tālāku nākotni viņš nemēdza domāt.
Pienāca brīdis, kad skolas gads jau tuvojās otrā mēneša beigām. Un speciāli, vai nē, kāda klasesbiedrene piegāja pie puiša un pateica, ka meitene viņā ir samīlējusies līdz ausīm. Puisi tas protams satrieca- labā nozīmē. Drosmes pilns viņš sāka izrādīt savas jūtas Viņai. Nepagāja ilgs laiks, ka arī viņa atbildēja uz šiem mājieniem. Gluži klusi, un nevienam nezināmi viņi bija kopā. Tomēr nav tādas iespējas, ka neviens to neuzzinās, un,protams, tagad to zināja visi.
Toties tas jau bija mazākais tajā visā. Gan puisim, gan meitenei jau bija savas otras pusītes, bet- puisis viņas dēļ pameta savu tagadējo meiteni, arī meitene pameta savu tagadējo puisi. Tās gan bija tikai mirkļa iegribas, vājums, un nesaprašana.. Viņi domāja, ka tā būs labāk, bet kā būs..?
Meitenes- nu jau bijušais puisis nelikās mierā ar to, ka viņa mīļotā būs kopā ar kādu citu, un solīja puisim sadot. Puisis nenobijās. Bet beigu beigās jau nekas nenotika.
Gāja nedēļas, viss itkā bija labi, skūpsti, pieskārieni, smiekli, un laime valdīja viņu abu starpā. Viņi abi tiešām lidoja gaisā, kad bija viens otra tuvumā un nespēja viens otru kaut uz dienu palaist prom. Kopā pavadītās naktis un viss. Bet bija bet.
Ir skola, kurā tiešām ir grūti mācīties, tādēļ puisis teica meitenei, ka viņam ir grūti būt ar viņu kopā, ja mācās vienā klasē, bet viņš neteica,ka vēlas šķirties. Bet meitene- meitene viņam pateica- viss.
Abi to pārdzīvoja, ļoti. Līdz pienāca pasākums, kurā abi atkal satikaās īpašāk. Bet ar to arī viss beidzās, tas bija pēdējais skūpsts viņu starpā, tās bija beigas, viņu īpašajām attiecībām. Tomēr, palika neatklāti daži noslēpumi.- Kādēļ meitenei citā pilsētā vēl arvien bija puisis, kuru viņa mīlēja, bet tajā pašā laikā skūpstus dāvāja kādam citam. Kādēļ, meitene vēl arvien ilgojas atkal apskaut savu klases-puisi. Un kādēļ puisis tajā pašā ballītē jau centās valdzināt nākošo meiteni.
Vēl arvien es ikdienu redzu to, kā pārdzīvo šie cilvēki. Tomēr tā bija viņu izvēle, likteņa ironija vien beigās sanāca. Jauniešu vieglprātība, jeb mīlestība, kas ir tikai slimība valdīja šo jauniešu vidū.
Tagad viņi patiešām nav laimīgi, bet kopā viņi laimīgi bija tikai uz īsu brīdi. Tagad viņi mēģina atrast viens no otra, bet galvā viņiem šaudoties miljoniem domu..
Pēdējais ko lasīju par viņiem šodien bija teiksts no meitenes - '' Es zinu, ka tu atradīsi labu meiteni, kas tevi cienīs tādu, kāds tu esi, un neliks tev vilties. Jo es šādu cilvēku jau esmu atradusi, savu.. savu īsto..''
Puisis atbildēja- ''Jā, un paldies par neaizmirstamajiem mirkļiem ko man sniedzi, es ceru, ka tu tos atcerēsies ar prieku, bet tagad, tagad, katrs iesim savu ceļu. Skolā nejiešu ar līkumu, bet ar kvadrātu gan...''
Tā beidzās mans šīsdienas stāsts par to, kā liktenis mēdz izlikt kārtis mums, un beigu beigās tā sanāk tikai ironija.! :)
/Secinājums tāds, ka nekoļījat savus klasesbiedrus/
Dinamo- pret Krieviju!
Like a boss. Kā man gāja, un viss pārējais?
Tātad, ar Sigitu izdomājām, ka jābrauc ar SCV uz hoķi, ja jau ir tāds piedāvājums- domāts darīts! Tā nu pieteicāmies, sarunājām vēl cilvēkus sev līdzi un tā- forši. Līdz rīgai ceļš bija vienkārši ritīgi īss, un ātri pagājā, jo ar Sidžu kko jokus dzinām, tad aizbraucām līdz ''Lidō'' slidot. īstenībā jā- tur bija ritīgi, ritīgi feini. Forši izslidojāmies, tikai pierādījās tas, ka es visu gandrīz esmu aizmirsusi, nu labi, slidot jau māku un tas ir galvenais. Tur uztaisījām mīļbildes ar sigitu. :)
Pēc tam jau hoķis. Esam arēnā, liek rādīt apliecības, ka ta mums- mēs jau chill. Bet citiem, kam vairāk kā skolas gadi jau cauri, bij kā bija, es sabijos, bet nē, viss tika nokārtots! :D Lieliski! Tad nu ''ballīte'' var sākties. :D
Kamēr sameklējām savu vietu, pagāja jau savs laiks, bet tas tā, jo laimīgi nokļuvuši savā zonā, varējām sākt bļaustīties. Tikai pārējie gan likās tādi stīvi atbalstītāji, par Krievi, kas bija krietni mazāk par mums sacēla lielāku troksni?! :D Bet vismaz savu balsi es nežēloju noteikti! Bet tās emocijas, kad iegūst vārtus, bija neaprakstāmas, tas tiešām bija awsomīgi, ja godīgi. Un un un mani parādīja pa tv arī, ritīgi feini! :D (sun) Nu precīzāk visu mūsu baru :D
Atpakaļceļā forši parunājos ar visādiem cilvēkiem, sapratu cik daudzi ir muļķīgi un kaitinoši, cik citi ,turpretī, superīgi.
Tās bija neaprakstāmi labas emocijas kopumā, daudz smieklu un balss man šodien kā kkādam grinčam ;^. Bet šis tiešām bija labs brīvlaika noslēgums.
Tagad jāsāk mācīties angļu valoda, jo 1dien tač skola. Un vēl burtu mācībā kaut kas jāpadarās! Ahh atkal viss no gala!
Bučas 2012 gādā!
Bet nu jā. Kā es sagaidīju šito gadu? Hmm, - nekā prātīga tur nebija. Ar brāli un mūsu draugu aizgājām līdz salūtam, tas bija feini, tiešām, salūtu sagaidīt ar mīļiem cilvēkiem bija kūul. Pēc salūta ar brāli gājām mājās, pa ceļam atliek tikai bučot,apskaut visus un vēlēt laimīgu. Bet gandrīz puse no tiem vēlējumiem bija principa pēc- nu labi, tik traki varbūt nebija, bet tuvu tam.
Pēc tam gājām uz balli, kas manā gadījumā bija galīgi garām. Un tomēr, es priecājos, ka es tur biju, jo satiku sen neredzētus/nedzirdētus klasesbiedrus, kas tiešām bija forši, un tiem ga no sirds vēlēt laimīgu arī bija feini. Tā nu nakts otru daļu pavadīju tieši ar viņiem- nice :)
Unn visa beigās, man nav īpaši labs garastāvoklis tomēr, man ir forši draugi, kas mani pavadīja mājās. :)
''Es ceru, ka šis viss nepiederēs pie teiciena: kā gadu iesāksi tā pavadīsi, jo tad tas tiešām manā gadījumā būs pasaules gala gads. :D Lai gan pagājušā gadā, kopā ar suni sēdēju istabā un mierināju šo, jo viņam bail no salūta, bet gads bija varen izdevies.'' Lai ir kā ir, Jauns gads, jaunas iespējas!
