''Man jautāja, kas ir svarīgāks- mīlēt, vai būt mīlētam. Es atbildēju ar pretjautājumu- kas putnam ir svarīgāks- kreisas, vai labais spārns?''
Sveiki šodien. Jā, sasodīti sen, patiesībā man nav nācies šeit ko ierakstīt, bet tas tiešām ir laika trūkuma dēļ, jo vēlme visnotaļ ir bijusi. Bet tagad vismaz sanāks pakliedēties netālajās atmiņās. Šo to iespējams būšu palaidusi jau garām, bet to ko atceros, un kas tiešām patika, vai gluži pretēji, es pastāstīšu arī Tev.
Maznozīmīgi brīži manā dzīvē, un turpmākajā izaugsmē, pa šīm pāris dienām bija šādi:
1. Ai, ko tur daudz, stāstīšu tikai par vakardienu, kas bija sasodīti laba. Nu aizgāju uz hokeju, un tur bija lieliska spēle, daudz emocijas, un jā, bija superīgi. Skolā arī smieklīgi, pierādās, ka tomēr mans kurss ir ļoti lielisks, ļoti, ļoti, jo ar viņiem kopā mēs darām gan labas, gan nelabas lietas- bet tomēr darām! Kopā esam izdomājušie piedalīties gan zz čempī, gan skriesim maratonus, gan vasarā laiskosimies un pamatīgi strādāsim Ainažos. Tur būs mūsu plenērs, veselu nedēļu. Kur nu bez ballītēm, kuras taisīsim @KlubsGrantiņi, jā, svinēsim visiem svētkus, ar karaoki, spēlēm, dejošanu un smiekliem.
Bet šodien skolā kārtīgi nosmējos ar Agati par kādu.. Tik feini. Bet sports bija tik lielisks.Kopā ar puišiem un Kity spēlējām volīti- tas bija tik sasodīti labi, ai, kā man patīk mākslinieki!
Un tomēr, ķeršos klāt tam, ko es gribēju pastāstīt pa īstam!
Pārlapojot bildes ar aforismiem un domu graudiem, iekrita acīs un vēl kaut kur daži no tiem. Tagad tie rotā mana plānotāja lapas, tagad tās nav vienkārši melnbaltas- bet ar domām pārklātas. Un ikreiz, kad viss šķiet galīgi garām, es varu ieskatīties, un zināt, ka visam ir izeja.
Labprāt pastāstīšu kādu stāstu, daļa realitātes. Bet tajā izpaužas cilvēka idiotisms un romantika. /Stāsta varoņi dzīvi, un veseli, un gandrīz laimīgi dzīvo, un laikam jau labi dzīvo :)/
Pienāca kārtējā diena, kad bija jāierodas skolā. Tās bija teju pirmās dienas, kad pazinām viens otru, pieklājības pēc tik pateicām '' čau'' un ''attā'', bet reti kurš pārmija kādu vārdu.Bet tas neliedz viņam ieskatīties viņā. Sākumā likās šie cilvēki ir gluži pretēji, klusa meitene, bet sasodīti pārliecināts puisis, bet kaut kas viņam viņā piesaistīja. Bet neko par tālāku nākotni viņš nemēdza domāt.
Pienāca brīdis, kad skolas gads jau tuvojās otrā mēneša beigām. Un speciāli, vai nē, kāda klasesbiedrene piegāja pie puiša un pateica, ka meitene viņā ir samīlējusies līdz ausīm. Puisi tas protams satrieca- labā nozīmē. Drosmes pilns viņš sāka izrādīt savas jūtas Viņai. Nepagāja ilgs laiks, ka arī viņa atbildēja uz šiem mājieniem. Gluži klusi, un nevienam nezināmi viņi bija kopā. Tomēr nav tādas iespējas, ka neviens to neuzzinās, un,protams, tagad to zināja visi.
Toties tas jau bija mazākais tajā visā. Gan puisim, gan meitenei jau bija savas otras pusītes, bet- puisis viņas dēļ pameta savu tagadējo meiteni, arī meitene pameta savu tagadējo puisi. Tās gan bija tikai mirkļa iegribas, vājums, un nesaprašana.. Viņi domāja, ka tā būs labāk, bet kā būs..?
Meitenes- nu jau bijušais puisis nelikās mierā ar to, ka viņa mīļotā būs kopā ar kādu citu, un solīja puisim sadot. Puisis nenobijās. Bet beigu beigās jau nekas nenotika.
Gāja nedēļas, viss itkā bija labi, skūpsti, pieskārieni, smiekli, un laime valdīja viņu abu starpā. Viņi abi tiešām lidoja gaisā, kad bija viens otra tuvumā un nespēja viens otru kaut uz dienu palaist prom. Kopā pavadītās naktis un viss. Bet bija bet.
Ir skola, kurā tiešām ir grūti mācīties, tādēļ puisis teica meitenei, ka viņam ir grūti būt ar viņu kopā, ja mācās vienā klasē, bet viņš neteica,ka vēlas šķirties. Bet meitene- meitene viņam pateica- viss.
Abi to pārdzīvoja, ļoti. Līdz pienāca pasākums, kurā abi atkal satikaās īpašāk. Bet ar to arī viss beidzās, tas bija pēdējais skūpsts viņu starpā, tās bija beigas, viņu īpašajām attiecībām. Tomēr, palika neatklāti daži noslēpumi.- Kādēļ meitenei citā pilsētā vēl arvien bija puisis, kuru viņa mīlēja, bet tajā pašā laikā skūpstus dāvāja kādam citam. Kādēļ, meitene vēl arvien ilgojas atkal apskaut savu klases-puisi. Un kādēļ puisis tajā pašā ballītē jau centās valdzināt nākošo meiteni.
Vēl arvien es ikdienu redzu to, kā pārdzīvo šie cilvēki. Tomēr tā bija viņu izvēle, likteņa ironija vien beigās sanāca. Jauniešu vieglprātība, jeb mīlestība, kas ir tikai slimība valdīja šo jauniešu vidū.
Tagad viņi patiešām nav laimīgi, bet kopā viņi laimīgi bija tikai uz īsu brīdi. Tagad viņi mēģina atrast viens no otra, bet galvā viņiem šaudoties miljoniem domu..
Pēdējais ko lasīju par viņiem šodien bija teiksts no meitenes - '' Es zinu, ka tu atradīsi labu meiteni, kas tevi cienīs tādu, kāds tu esi, un neliks tev vilties. Jo es šādu cilvēku jau esmu atradusi, savu.. savu īsto..''
Puisis atbildēja- ''Jā, un paldies par neaizmirstamajiem mirkļiem ko man sniedzi, es ceru, ka tu tos atcerēsies ar prieku, bet tagad, tagad, katrs iesim savu ceļu. Skolā nejiešu ar līkumu, bet ar kvadrātu gan...''
Tā beidzās mans šīsdienas stāsts par to, kā liktenis mēdz izlikt kārtis mums, un beigu beigās tā sanāk tikai ironija.! :)
/Secinājums tāds, ka nekoļījat savus klasesbiedrus/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru